Latvijā trūkst saiknes starp treneriem un akadēmisko vidi. “Alma Mater” raidījumā par sporta zinātni

Mūsdienās sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka sporta zinātne ir tikai par to, ka sportists skrien ar pieslēgtiem vadiem, lai iegūtu datus, un, ka tā ir visa sporta zinātne, taču tā nebūt nav. Mirklī, kad kāds skrien ārā ar uzliktu viedpulksteni, kurš mēra pulsu, jāatceras, ka tas ir izgudrojums. Kad mēs skatāmies sporta pasākumu, mēs redzam cik kilometrus stundā sportists noskrien, cik daudz noskrējis vai cik precīzas ir bijušas piespēles – tas viss ir pieskaitāms sporta zinātnei. “Tāpat arī tāda elementāra lieta, piemēram, kā bērna vecākiem saprast, ko darīt, lai bērnu nepārslogotu vai par maz neliktu kustēties, arī ir sporta zinātne,” akcentē Uģis Bisenieks, LU Sporta centra direktors.  

Uz jautājumu “Kāpēc Universitātei ir vajadzīga Sporta māja un sporta zinātne?” Uģis Bisenieks uzsver, ka “mēs visi zinām, ka mums vajag kustēties, bet mums nav, kur to darīt! Sporta māja nebūs tikai vieta, kur aiziet pakustēties, bet tā būs vieta, kur satikties divām dažādām vidēm. Mums ir zinātnieki un mums ir sportisti, taču šīs vides nesatiekas. Mums ir šīs divas jomas, kuras it kā attīstām, bet viņām nav savstarpēja sinerģija, sadarbība un, manuprāt, studiju programmu un zinātnes sapludināšana ir tas, kas mums ļoti trūkst šobrīd,” turpina Uģis Bisenieks.  

“Vēl nesen tieši bija atgadījums, kad iegāju Universitātes kabinetā, kas noteikti ir mazāks kā TV24 studija, un tur iekšā desmit studenti, viens no tiem ir pieslēgts pie elektrovadiem, minās ar riteni un pārējie – skatās. Un tad es nodomāju: “Jā, es redzu entuziasmu, bet tā noteikti nevajadzētu būt!” Tik lielā šaurībā mums noteikti nevajadzēt strādāt,” atminas Ivars Ikstens, LU lektors un LBS speciālists sporta medicīnas un pētniecības attīstībā.  

Lielāka mājvieta - Sporta māja –, sniegtu iespēju vairākām studiju programmām mijiedarboties. Students, kurš studē fizioloģiju, un cits – pedagoģiju, varētu veidot kopēju akadēmisko saturu un būtu lielāka iespēja apmainīties ar informāciju un izprast situāciju. “Tāpat mums vairāk vajadzētu tādus mācību priekšmetus, kur māca precīzāk  atspoguļot datus, lai tie būtu visiem saprotami un, lai tas tiešām liktos noderīgi un būtu izmantojami,” akcentē Ivars Ikstens, “Latvijā nav saiknes starp treneriem un akadēmisko vidi! Akadēmiķis pētīs un iedziļināsies zinātnē, prezentēs aktuālo, bet atnāk praktiķi, kuriem pēc tam to ir ļoti grūti integrēt savā procesā. Tāpēc uzskatu, ka tam visam ir jābūt saistītam. Sporta vidēs, kur kāda komanda vai jaunieši sporto, vajadzētu būt sporta zinātniekam, lai viņš var jebkurā brīdī aprunāties un konsultēt.” 

Eiropā ir vairākas augstskolas, kur universitāte ir kā centrs studentiem un sportistiem un turpat apkārt ir arī federācija, Olimpiskā komiteja, sporta skola. Līdz ar to tā ir vieta, kur pie viena apaļā galda sēž visas iesaistītās puses, lai sportistam, jaunietim vai darbiniekiem būtu iespēja piekļūt visam. 

Noslēgumā abi speciālisti secina, ka Latvijai ir jāiestumj “savs ritenis”, lai saprastu, kas tad ir Latvijas niša. Mums nepieciešams sekot līdzi Eiropas tendencēm, jākooperējas ar citām augstskolām un tad jāskatās – kas mēs esam. 

Diskusiju raidījuma “Alma Mater”, kas tapis sadarbībā ar LU, mērķis ir skatīt augstākajā izglītībā aktuālos tematus – augstskolu reformu, strukturālos izaicinājumus, identificēt “klupšanas akmeņus” un kopīgiem spēkiem meklēt atbildes uz dažnedažādiem ar augstāko izglītību un universitāti saistītiem jautājumiem. Raidījums TV24 ēterā skatāms katru otro svētdienu plkst. 21.00 ar atkārtojumu trešdienās plkst. 15.00 un ceturtdienās plkst. 11.00. Raidījuma “Alma Mater” diskusijas ir iespējams skatīties XTV.lv arhīvā.