Ievērojami LU absolventi. Milda Murele – profesora Jāņa Endzelīna studente, latviešu valodas un literatūras skolotāja

Milda Murele (dzim. Bitīte) dzimusi 1914. gadā Vidzemē, Līgatnes pagasta “Skultēs”. Skolas gaitas uzsāk Torņakalnā Rīgas pilsētas 17. pamatskolā. Pēc 2. ģimnāzijas beigšanas iestājas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē Baltu filoloģijas nodaļā. Studijas nākas pārtraukt līdzekļu trūkuma dēļ, jo nevar samaksāt lekciju naudu,  pamatojot ar to, ka “darbā esmu no šī gada augusta, bet ar nelielo algu esmu spiesta atbalstīt savus tuviniekus.”[2] Studijas izdodas pabeigt pēc kandidātdarba aizstāvēšanas 1939. gadā ar novērtējumu “ļoti sekmīgi.” Sākot ar 1933./34. mācību gadu, tā bija studentiem bagātākā nodaļa fakultātē, pārspējot līdz tam populārāko – Vēstures nodaļu.

“Tikai 1921./22. mācību gadā no Harkivas atbraukušais profesors Jānis Endzelīns  sāka docēt baltu filoloģijas pamatkursu – baltu valodu salīdzināmo gramatiku – un vadīt seminārus baltu valodās. LU Baltu filoloģijas nodaļa ilgus gadus bija vienīgā pasaulē un tajā darbojās izcilākais baltists – profesors J. Endzelīns. Izcilo mācībspēku paraugs pozitīvi ietekmēja Baltu filoloģijas nodaļas studentu izaugsmi. Nodaļas absolventu ieguldījums kļuva par stūrakmeni latviešu izglītībai, zinātnei un garīgajai kultūrai nākamajās paaudzēs, turpmākajos gadu desmitos Latvijā un citur pasaulē, bet viņi paši ar lepnumu atcerējās to, ka studējuši baltu filoloģiju Latvijas Universitātē.” [3]

Galvenais fakultātes uzdevums ir sagatavot skolotājus vidus un arodskolām. “Šis uzdevums ir tiešām ļoti svarīgs, jo, ja ir vispāratzīts, ka skola veido tautas dvēseli, tad ņemot vērā, ka fakultāte veido lielāko daļu vidusskolas skolotāju, tad tā ir viena no pēdējām instancēm un līdz ar to arī viens no svarīgākajiem faktoriem visas tautas dvēseles veidošanā.” [4]

Pamanāmākā personība fakultātē ir Jānis Endzelīns (1873-1961), kas lasa galvenos priekšmetus valodniecībā. Profesors J. Endzelīns atzīts par vienu no izcilākajiem Latvijas zinātniekiem, kuru 2023. gadā pieminam viņa 150. dzimšanas dienā.

Fakultātē rosīgi darbojas studentu biedrība “Ramave”. Baltu filologi bija Filoloģijas un filozofijas studentu akadēmiskās organizācijas “Ramave” dibinātāji, kas reģistrēta 1929. gada 1. martā. Biedrības mērķis bija vienot tās biedrus studiju laikā un pēc studiju beigšanas, sekmēt savu biedru studijas, veicināt filoloģijas un filozofijas attīstību un to sasniegumus izplatīt sabiedrībā. Tās locekle ir arī Milda Bitīte. Studentu biedrībā sastopas vai visi tā laika pamanāmākie baltu filologi. “Ramave” izdod rakstu krājumu Ceļi paralēli Filologu biedrības izteikti zinātniskajiem rakstu krājumiem. Sākot no 2. laidiena, kas iznāca 1932. gadā, Mildai Bitītei dzejoļi ir vairākos laidienos. Pirmajā reizē sagadās, ka Bitītes dzejolis “Prieks" iespiests līdzās Annas Brigaderes dzejoļiem. Ceļus, kad tos padomju vara aptur, trimdā turpina izdot “Ramave”, un par redaktoru rakstu krājumam no 1966. līdz 1988. gadam ir stendenieks Kārlis Draviņš. Ieskatam viens no dzejoļiem, nodrukāts 1934. gadā “Pirmie pūpoli”. [5]

Pirmos pūpolos es glaužu seju —
Siltās saules pirmos apsveicējos.
Prieku piestarota klusi smeju,
Ļauju bēdām izkaisīties vējos
Viegla, viegla paliek dvēs'le mana,
Varu dziļi atkal elpu vilkt,
Saule kā ar zelta zvaniem zvana,
Diena varētu vēl divtik gara ilgt.

Mildai Murelei spilgtā atmiņā fakultātes “toreizējais garais un līkumotais koridors, pilns jauniešu drūzmas. Noskan zvans uz lekciju. Mums tā ir baltu valodu salīdzināmā gramatika. Steidzamies uz auditoriju, nedrīkst ne mirkli kavēties, zinām, cik precīzs ir mūsu profesors un cik bargs spriedums var sagaidīt to, kas neprot cienīt sava un visu mūsu kopīgā darba laiku. Gandrīz līdz ar zvana pēdējām skaņām durvīs parādās pazīstamais stāvs. Profesors ir vidēja auguma, kalsns, plecos mazliet uzkumpis. Parasti tērpies tumši zilā korektā uzvalkā. Mati īsi apgriezti, iesirmi (profesoram jau apritējis sestais mūža gadu desmits). Nesteidzīgā, mērķtiecīgā gaitā viņš dodas uz katedru un, nostājies pie melnās, garās tāfeles, pārlaiž vērīgu zilu zibens šautru auditorijai. Sākas darbs.”

Spilgtā atmiņā iezīmējas eksaminēšanās J. Endzelīna vasarnīcā “Nākā” Koknesē, kur profesors pavada vasaras. Studente ir tik teicami sagatavojusies, ka profesors pēc pārbaudījuma pasniedz viņai rozes no paša koptā dārza. Šo braucienu un profesora raksturojumu filoloģe apcer  rakstā „Vārds - tas ir svētums, gadsimtu pienests", kas ievietots krājumā “Jānis Endzelīns atmiņās, pārdomās, vēstulēs". [6]

Pēc LU beigšanas skolotājas darba gaitas uzsāktas Ilūkstes ģimnāzijā, pēc tam Tukuma vidusskolā no 1946. līdz 1980. gadam. Vairāku nozīmīgu personu ietekmēta un virzīta studiju laikā, kļuvusi par izcilu pedagoģi vairākiem saviem audzēkņiem. To vidū sabiedrībā zināmas personības – dzejnieks un publicists Imants Ziedonis, latviešu ārsts, diplomāts un politiķis Georgs Andrejevs, matemātiķis un politiķis Andris Buiķis un daudzi citi.

Ārsts, rakstnieks un publicists Jānis Liepiņš (1930- 2022) savās atmiņās raksta:

“Tieši mana skolotāja gan nebija Milda Bitīte, vēlāk Murele (kā Imantam Ziedonim), bet ar Mirdzas Teteres protekciju iekļuvu viņas draugu pulkā. Murele bija un ir vēl tagad tieši ekstātiska endzelīniste. Un Endzelīns bija arī viņu augstu vērtējis.” [7]

“Pirmo reizi ar Mildu Mureli sastapos, un no šā 1949. gada rudens ar Tukuma skolotāju regulāri satikos līdz pat viņas miršanai; ne tikai vien satikos, bet ari intensīvi sarakstījos - gan tad, kad pēc augstskolas strādāju par ārstu Rendā, gan, kad kopš 1961. gada darbojos Rīgā. Vēstuļu man bija krietna kaudze. Visas vēstules, ari pēdējās, kas jau bija gluži nesalasāmas, ir atdotas Misiņa bibliotēkai. Skolotāja, kā apgalvo viņas meita Inta, vēstules nav glabājusi; pāris reizes izlasījusi, sadedzinājusi domas, kādas pret skolotāju bija viņas vīra - leģionāra dēļ, tāpat sarakstes dēļ ar trimdas filologiem.Tukumnieki laikā, kad par latviešu valodas skolotāju tur darbojās Milda Murele, saprotams, orientējās uz viņu kā nesatricināmu Endzelīna skolas pārstāvi. Profesors Heinrichs Strods un nesen Tukuma Raudas pansionātā mirušais folklorists Jāzeps Rudzītis – abi arvien ir daudzinājuši Mildu Mureli kā stingru pareizrunas pieprasītāju. [8]

Dzejniekam Imantam Ziedonim (1933-2013) ir sava atmiņu mozaīka par latviešu valodas un literatūras skolotāju. 2004. gadā viņš raksta: …/../ Skolotājai Murelei piemita kāda vārdu absolūtisma izjūta. Viņa uzpotēja to arī mums. Varošo, valdošo vārdu prašanu./../ Bez skolotājas Mureles nebūtu manas stilistiskās uzdrīkstēšanās epifānijās, nebūtu Georga Andrejeva, mūsu klasesbiedra, spēja no Latvijas Saeimas tieši ar vārda doto drosmi un pašapziņu ieiet Eiropas Parlamentā. Nebūtu citu mūsu klasesbiedru noformulētās drošības sajūtas katram sevī pašam. /../ Viņa mums palīdzēja būt latviešiem. Un ar to tas nebeidzas. Viņa mums mācīja valodas filozofiju. Lai mēs iznestu sevi valodu Visumā. /../ Viņa mūs izperēja latviešu valodas ligzdā.” 1997. gada 17. novembrī pēc bijušo audzēkņu ierosinājuma skolotājai tika piešķirts augstākais apbalvojums – piektās pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis.To vēlreiz apliecina dzejnieka Imanta Ziedoņa par skolotāju rakstītais: "Viņa iemācīja mums valodu un pašapziņu." [9]

Šogad, 2023. gada maijā atzīmējam Imanta Ziedoņa deviņdesmitgadi. Varbūt ir vērts pārlasīt dzejnieka darbus – dzeju, īsās prozas darbus, tostarp epifānijas, literārās pasakas, lai iedziļinātos autora neordinārajā domāšanā, lietu kārtības un laika uztverē.