Ziņa

Kaķis pie datora
Skaidrītes Gilučas hobijs ir runcis Rūdis. Foto no privātā arhīva

Skaidrītes Giluča, informācijas speciāliste Krājuma izmantošanas un attīstības departamentā, visu savu darba mūžu ir pavadījusi LU Bibliotēkā. Sākumā nejauša nonākšana bibliotēkā izvērtās par sirdsdarbu visa mūža garumā.

Cik ilgi tu strādā Latvijas Universitātes Bibliotēkā?

No 1976. gada (46 gadus). Tā ir mana pirmā un vienīgā darba vieta. Šeit pagājis man darba mūžs, tātad man tā ir svarīga.

Kāpēc izvēlējies strādāt universitātes bibliotēkā?

Strādāt Latvijas Universitātes Bibliotēkā mani uzaicināja, kad gatavojos beigt studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā tālajā 1976. gadā. Grāmatu klasifikācijas kursu pasniedza lektore Renāte Baltroka, kura strādāja Universitātes Bibliotēkas Apstrādes nodaļā Klasifikācijas sektorā. Viņiem uz to laiku vajadzēja klasifikatoru. Klasifikācijas kurss man likās interesants, tā, varētu teikt, nejauši nokļuvu LU Bibliotēkā.

Kāds bija tavs pirmais iespaids par bibliotēku?

Pirmo iespaidu gan neatceros, bet mani kā jauno darbinieku nodaļas un īpaši sektora darbinieki uzņēma ļoti draudzīgi, kā savējo. Tādu darba kolektīvu kā bija klasifikācijas sektorā var tikai apbrīnot gan profesionālo, gan cilvēcisko attiecību ziņā. Tik saliedēta komanda – viens par visiem un visi par vienu nekad vairāk turpmākajās darba gaitās nav bijusi.

Kāpēc izvēlējies informācijas speciālistes profesiju?

Vienkārši interesēja literatūra. Ja gribēja studēt Filoloģijas fakultātē un nevēlējās strādāt skolā, nebija cita varianta kā Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļa. Tajā laikā bija obligāta sadale pēc augstskolas beigšanas – filologi uz skolu. Skolēnam priekšstats par bibliotēku saistījās ar literatūru un grāmatām, informācijas tehnoloģiju bibliotēkās nebija.

Kā norit darba ikdiena? Kādi darba uzdevumi jāveic?

Mans ikdienas darbs norit Latvijas Universitātes Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamentā, pamatā veicu informācijas resursu indeksēšanu (agrāk lietoja terminu “klasificēšana”) pēc Universālās decimālās klasifikācijas un LNB priekšmetu saraksta, kas ir latviešu valodā adaptēts ASV Kongresa bibliotēkas priekšmetu saraksts. Informācijas resursu indeksēšana ir radošs process, veicina loģisko domāšanu un trenē atmiņu.

Cita veida darba uzdevums ir bibliotēkā digitalizēto resuru lietojumdatņu ievietošana universitātes e-resursu repozitorijā. Kataloģizācijai un komplektēšanai atliek mazāk laika. Saskarē ar informācijas resursiem iegūst un papildina zināšanas, bet pārāk daudz sēdoša darba.

Kā ir mainījusies Latvijas Universitātes Bibliotēka, kamēr tu strādā šeit?

Izmaiņas ļoti būtiskas informācijas tehnoloģiju dēļ. Tās mainījušas visu – no darba pie kartīšu kataloga uz elektronisko katalogu, no tradicionālām iespiestām grāmatām uz e-grāmatām un datubāzēm. Tās veidoja arī jaunas lietotāju vajadzības, jaunus pakalpojumu veidus un iespējas īstenot klasiskos pakalpojumus.

Kādi tev ir hobiji?

Mājas hobijs man ir runcis Rūdis, bet vispār man patīk paceļot iespēju robežās.

Par ko bibliotekārs varētu saņemt Nobela prēmiju?

Ja bibliotekāra darbs ir noderējis kāda Nobela prēmijas laureāta veikumam, tad var uzskatīt, ka bibliotekārs savu profesionālo misiju ir piepildījis.

Share

Related Content

Mans sirds darbs ir bibliografēšana. Intervija ar galveno bibliotekāri  Sandru Fominu
10.02.2023

Mans sirds darbs ir bibliografēšana. Intervija ar galveno bibliotekāri Sandru Fominu

Iedvesma un jaunas draudzības – pieredzes apmaiņa Mariboras Universitātē
04.10.2022

Iedvesma un jaunas draudzības – pieredzes apmaiņa Mariboras Universitātē

Bibliotekāre Ilze Alekšūne: Uz darbu nāku ar lielu prieku
19.05.2022

Bibliotekāre Ilze Alekšūne: Uz darbu nāku ar lielu prieku

Bibliotekārs kā detektīvs – intervija ar informācijas speciālisti Lindu Valli
08.04.2022

Bibliotekārs kā detektīvs – intervija ar informācijas speciālisti Lindu Valli

Notikumi iz’ bibliotēkas ikdienas. Kādreiz. Stāsta Ilona Vēliņa-Švilpe
01.04.2022

Notikumi iz’ bibliotēkas ikdienas. Kādreiz. Stāsta Ilona Vēliņa-Švilpe