Ievērojami LU absolventi. Irene Mellis – dabaszinātņu pētniece, publiciste un sekretāre

Irene Mellis dzimusi 1916. gadā Kostromā (bēgļu gaitās Krievijā), tēvs (zeltkalis) nomirst no melno baku slimības. Pēc atgriešanās Latvijā beigusi Valda Zālīša l. pamatskolu Rīgā un Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju, pēc tam no 1933. līdz 1944. gadam studējusi Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Paralēli 7 gadus mācījusies Vīgneres baletskolā. Dejotājas Beatrises Vīgneres (1903-1990) fiziskās un estētiskās audzināšanas skola bija viena no lielākajām un populārākajām deju skolām Latvijā 20.-30. gados. Studiju gados I. Mellis strādājusi Zemes bagātību pētīšanas institūtā, pētot Latvijas dolomītus un kaļķakmeņus, arī saistībā ar Finanšu ministrijas jaunceltnes apdari. Strādājot pie sava maģistra darba “Rembates dolomītsmilšakmens kvantitatīvais minerāloģiskais sastāvs : mēģinājums novērtēt ģeometriskās analīzes noderību iežu uzbūves raksturojumam“, iepazinusies ar docentu Oto Melli (1906–1970) un 1939. gada 20. maijā apprecējusies. Maģistra darba pētījuma speciālais mērķis bija noskaidrot smilšakmens noderīgumu būvniecībā, nosakot tā kvantitatīvo mineraloģisko sastāvu daudzos atsevišķos paraugos un “pat atsevišķās kāda parauga vietās, lai kaut cik varētu raksturot ieža vienmērību un uzbūvi.” Nosakot Rembates dolomītsmilšakmens kvantitatīvo sastāvu, lietota Rosiwal’s lineārā metode kā tobrīd visizplatītākā un izmantota R. Fuess’a integrācijas ierīce “Sigma”.

1944. gadā ģimene izceļo uz Vāciju, bet 1946. gadā pārceļas uz Zviedriju, kur O. Mellis kā starptautiski atzīts pētnieks mineraloģijā, kristalogrāfijā un petrogrāfijā kļuva par Stokholmas Universitātes profesoru (1949-1970) un Zviedrijas Mineralogu biedrības prezidentu. Savukārt I. Mellis strādāja par bioloģijas un ķīmijas skolotāju zviedru ģimnāzijās Stokholmā līdz pensionēšanās brīdim. Irene Mellis papildinājusi, rediģējusi un tulkojusi zviedru valodā petrografijas un mineraloģijas grāmatu par akmeņiem, minerāliem un dārgakmeņiem “Fakta om bergarter, mineral och ädelstenar” (1969) Herberta S. Zima (Zini, H.S.) un Pola R. Šafera (Shaffer, P.R.) angļu valodā sarakstīto grāmatu.

Apmeklējot Zentas Mauriņas lekcijas Upsalā, Irene Mellis iepazinusies ar rakstnieci un kļuvusi par ilggadēju Zentas Mauriņas sekretāri un palīdzi no 1946. gada gan Zviedrijā, gan Vācijā – līdz pat Zentas Mauriņas mūža beigām. Pārrakstījusi, lasījusi korektūras un sagatavojusi izdošanai vairāk nekā 20 Zentas Mauriņas grāmatu, kā arī vēstules un referātus. Sadarbība turpinās līdz pat Mauriņas nāvei 1978. gadā Vācijā. Savas atmiņas un ilgo kopābūšanas laiku atspoguļo atmiņu grāmatā par Zentu Mauriņu un Konstantīnu Raudivi "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu" (1997, vācu val. 1999), ir pēcvārda autore "Zentas Mauriņas dzīves gadi Zviedrijā" Zentas Mauriņas Rakstiem (4, 1999).

“Vairāk nekā trīsdesmit gadus bijusi Zentas Mauriņas pacietīga līdzstrādniece, padomdevēja un palīdzētāja rakstnieces dzīves visgrūtākos brīžos”, tā I. Mellis raksturo rakstnieks Jānis Klīdzējs.

Par sekretāri un arī lielāko dzīves veiksmi savā rakstnieces biogrāfijā Zenta Mauriņa Zviedrijas dienasgrāmatā un citās publikācijās raksta: “Liela laime bija, ka laikā no 1946. līdz 1950. gadam man katru dienu nāca rakstīt Irēne Mellis. Par sekretāres algošanu toreiz nevarēju ne iedomāties — eksistences cīņa Upsalā man tad vēl bija pārāk grūta” un visbeidzot 1955. gada 2 augusta piezīmēs lasām: “Beidzot esmu izšķīrusies pieņemt pastāvīgu sekretāri, klusu, lietišķu cilvēku, kas mani uzrunāja bez frāzēm un jūsmošanas”. Tā paša gada 15. septembrī Z. Mauriņa turpina: “Viņas līdzdarbība man nozīmē vairāk kā visas rozes un suminājumi. … Kāda svētība, ka man tagad ir sekretāre, kas kārto manu manuskriptu chaosu, un vienu daļu savu uzmetumu varu diktēt guļot!”

Kā gandarījumu par gadiem ilgo, nesavtīgo darbu Zenta Mauriņa savā testamentā Irēnei piešķīra savu darbu autortiesības Latvijā, bet 2005. gadā Irene Mellis apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

I. Mellis darba gaitas saistītas arī ar skolotājas darbu Latviešu palīdzības komitejas bērnu vasaras kolonijā, kas tika nodibināta 1949. gadā palīdzībai trūcīgiem bērniem un mātēm. Darbs bērnu kolonijā prasīja lielu pašaizliedzību no visiem, kas tajā strādāja, it sevišķi kolonijas pastāvēšanas pirmajos gados, bet arī vēlāk aizvien ir bijis jācīnās ar grūtībām. Vēlāk I. Mellis iesaistījās latviešu pensionāru biedrības “Aprūpe” rīkotajos sarīkojumos Gēteborgā un Zviedrijas Latviešu pensionāru biedrībā Stokholmā, lasot referātus, organizējot veselības kopšanas kursus senioriem, kā arī atbalstot žurnāla “Pensionāru Vēstnesis” izdošanu. Var droši apgalvot, ka  Irēne Mellis pēc pedagoga darba gaitām nav dzīvojusi savrupu dzīvi, bet  aktīvi interesējusies par visu jaunāko zinātnē, kultūrā un literatūrā, piedalījusies vairākās konferencēs un sarīkojumos Latvijā. Par to liecina arī viņas piedāvāto referātu temati pensionāru biedrībā: “Sēņošana – klusās medības”, “Raudives radošais darbs”, “Atmiņa un smadzeņu darbība”, “Tēja, kafija un tava sirds”, par modernās pētniecības gaitām  iedzimtības jomā, par akupunktūras ietekmi uz veselību un vairāki citi. Īpaši aizkustinoši sagatavoti un informācijas bagāti stāstījumi par Zelmu Lāgerlēvu, Francim Šūbertam 200. dzimšanas dienas atcerei veltīts apcerējums, Rīgas operu, Vizmu Belševicu,  par Rīgu, par Eiropas dzīvi un, protams, par Zentu Mauriņu.

I. Mellis publicējusi arī vairākas publikācijas par ievērojamu latviešu dzīves gaitām  Zviedrijā. Vairākas publikācijas vēsta par notikušiem pasākumiem latviešu organizētos vakaros. Viena no tām veltīta Latvijas Universitātes 70. gadskārtai un atceres pasākumam Stokholmā – “Gaišie gadi: Latvijas Universitātes dibināšanas atcere Stokholmā” (Brīvā Latvija, Nr.41,1989). Nedaudz sentimentālu, bet sirsnīgu atmiņu apvīta publikācija “Sena saruna” par pirmo Ziemassvētku vakaru kopā ar Z. Mauriņu bez K. Raudives (Brīvā Latvija, Nr. 47, 1997). 

Publicētas arī dažas recenzijas par literāriem darbiem: J. Jaunsudrabiņa romānu “Nauda” un  V. Kārkliņa romānu “Vēstules no dzimtenes”.

Papildus iepriekš minētajām atmiņu grāmatām par Z. Mauriņu un K. Raudivi, pieminama arī publikācija krājumā Acta medico-historica Rigensia (IV, 1999), kas veltīta “Jāņa Arvīda Āboliņa piemiņai”. Akadēmiķis Jānis Stradiņš atceras: “Pēc Z. Mauriņas nāves Irene Mellis pašaizliedzīgi aprūpēja Dr. Āboliņu. Šo rindiņu autors tuvāk iepazinās ar docentu Dr. J. A. Āboliņu un Mellis kundzi 1976. gadā komandējuma laikā Stokholmā un netika pārtraucis vēstuļu saraksti ar abiem šiem jaukajiem un gudriem cilvēkiem daudzus desmitus gadu”.

Savukārt, pieminot publikācijas par Irene Mellis, ir jāpiemin Z. Mauriņas romānu un stāstu krājums “Bērza tāss” (1971), kas veltīts I. Mellis.

Irene Mellis bieži ciemojās Rīgā. Arī savas grāmatas atvēršanas svētkos 1997. gadā. Ciemošanās reizes bijušas īsas, bet jaunas enerģijas piesātinātas. Brauciens no Rīgas lidostas garām Ārlietu ministrijas ēkai, kura apdarināta ar Rembates smilšakmeni un kura iežu noturīgums analizēts I. Mellis maģistra darbā. Te pieminami arī tikšanās mirkļi no K. Raudivem veltītā 90. gadu pasākuma Rīgas Latviešu biedrībā 1999. gada aprīlī: “Aprīļa pēdējā dienā, ievu ziedēšanas aukstumā, Rīgas Latviešu biedrībā (RLB), Māmuļā, iesteidzās viešņa no Stokholmas. Dabas zinātniece un publiciste Irene Mellis ar savām atmiņām papildināja Konstantīna Raudives 90 gadu atzīmētāju sanākšanu RLB. Ar Rīgā nolauztu ievas zaru pie vaiga un ar daudzu gadu līdzdalību Konstantīna Raudives un Zentas Mauriņas ikdienā.” Arī vēlāk, 2002. gada  pavasarī, Zenta Mauriņai veltītā pasākumā I. Mellis klātesamība ir neiztrūkstoša, tāpat kā konferencē Grobiņā: “Gluži negaidīts pārsteigums konferences organizētājiem un viesiem bija Irenes Mellis klātbūtne, kas pasākumā ienesa, šķiet, īpašu gaišumu un svētību.”

Irene Mellis nodzīvojusi garu un bagātu mūžu, savu enerģiju un dzīves laiku nesavtīgi veltot citiem, īpaši Z. Mauriņas ikdienas un darba lietu sakārtošanai, mudinājusi un rosinājusi rūpēties par fizisko un garīgo veselību tautiešus ārzemēs. Un liekas tik pašsaprotami, ja pieminam Zentu Mauriņu, tad Irene Mellis ir bijusi neatņemama viņas dzīves un dvēseles noslēpumu līdzzinātāja un glabātāja.