Ziņa
Jau gadiem tiek runāts, ka nepieciešams veicināt inovāciju rašanos Latvijā, kas pēcāk dotu pienesumu valsts ekonomikai, vienlaikus gadiem nepietiekami ieguldot izglītībā un zinātnē. Latvijas Universitātes (LU) rektors Indriķis Muižnieks intervijā tiešsaistes žurnālam KLIK uzsver, ka universitātei un valstij jāpelna nevis no studiju maksām vai studentu izdzertā alus, bet no intelektuālā pienesuma, inovācijām, ko dod jau studenti doktorantūrā vai maģistra līmenī. Turklāt, viņaprāt, doktora grāda ieguvēju skaitu Latvijā nepieciešams būtiski palielināt, un, lai to veicinātu, iecerēts arī mainīt doktorantūras studiju norisi. Intervijā plašāk lasiet arī par Torņakalna Akadēmiskā centra attīstības plāniem, pandēmijas un kara Ukrainā ietekmi uz studiju gaitu, nepieciešamību celt pasniedzēju algas un jaunu studiju programmu ieviešanu. LU.lv tīmekļvietnē pārpublicēta daļa no intervijas, pilno interviju lasiet KLIK.
Sāksim ar pandēmijas ietekmi uz universitāti. Kā ir aizvadīti šie divi gadi un kas ir mainījies jūsu darbā?
Šie divi gadi noteikti bija pārbaudījums. Taču bijām jau iepriekš sagatavojuši visus kursus tā, ka tos varētu pasniegt attālināti caur e-vidi, izmantojot MS Teams. E-studijas jau apmēram 15 gadus tika intensīvi attīstītas, līdz ar to bez lielām problēmām jau ar pirmo dienu lekcijas varēja notikt attālināti.
Kopumā gan pirmajā epidēmijas vilnī, gan vēlāk, kad dominēja Omicron vīrusa paveids, LU noturējās labi, pateicoties gan apzinīgiem cilvēkiem, gan vīrusu izplatību ierobežojušiem pasākumiem, tostarp maskām, roku dezinficēšanai, distancēšanai, maiņu darbam. Tādu brīžu, kad kontaktpersonu vai saslimušo dēļ kaut ko daudz vajadzētu atcelt un nedarīt atbilstoši paredzētajam plānam, nav bijis. Laikam tikai vienu reizi vienā no mazajām fakultātēm visas nodarbības uz nedēļu tika atceltas. Pārējais viss noritēja, lai gan varbūt dažkārt ir bijis grūti izpildāms. Piemēram, izlaidumi, kas šādā formātā līdz šim nebija noritējuši, tomēr notika, tāpat arī maģistra un bakalaura darbu aizstāvēšana notika attālināti. Savukārt attiecībā uz laboratorijas darbiem sanāca tā, ka varam izmantot kādus "lodziņus" un tomēr tos veikt vai vismaz piedāvāt elektronisku simulāciju veidā. Arī prakses skolās un slimnīcās notika.
Pasniedzējiem tas bija nopietns stress. Stāstīt, ka strādāt attālināti ir vieglāk, ir absolūtas blēņas! Attālināti strādāt ir izaicinošāk un grūtāk.
Tā ir jauna pieeja un, protams, arī jauna pieredze. Bet pārtaisīt savu kursu, kas studentam 90 minūtes būtu jāklausās attālināti, nav viegli, un vēl jautājums, vai viņš klausās un kur klausās. Visi kursi bija būtiski jāpārveido, lekcijas, iespējams, jāskalda mazākās daļiņās, lai arī studentiem būtu vieglāk uztvert, piemēram, pēc kāda laika uzdodot jautājumus, pirmkārt, lai pārbaudītu, vai students otrpus ekrāna vēl ir (smejas), un, otrkārt, vai ir arī sapratis stāstīto. Tā ir viena no jaunajām standarta metodikām, kas parādījās, bet, lai to īstenotu, arī ir nopietni jāpiestrādā.
Esmu dzirdējusi stāstus, ka studentam lekcijas laikā tiek lūgts ieslēgt kameru, un tad izrādās, ka viņš ir veikalā.
Veikalā, autobusā... Visādi var būt. Var teikt, ka daudzās programmās teorētiskajos priekšmetos var uztaisīt tikai lekcijas, kuras noklausies, kad tev ir ērti. Starp citu, attālināti pasniegtās lekcijas arī ir ierakstītas un universitātes e-studiju platformā pieejamas. Apjoms ir ļoti liels.
Jāpiebilst, ka jau pirms trim gadiem mums ar studentiem bija noslēgta vienošanās par studiju kvalitātes uzlabošanu. Tajā bija trīs galvenie punkti, ka būs vairāk video lekcijas, būs vairāk materiālu e-vidē un būs arī vairāk iespēju visu noklausīties angļu valodā. Lielā mērā pandēmijas laiks ļoti palīdzēja visu to trieciena tempā izpildīt.
Par kvalitāti runājot - tomēr pasniedzējam tas bija pilnīgi jauns process, arī studentiem. Vai tas tomēr neiedragāja mācību kvalitāti?
To mēs redzēsim. Jautājums, kā to kvalitāti šādā gadījumā var nomērīt - vai izlasīto lappušu apjomā vai iegaumēto faktu skaitā, vai darbu kvalitātē, ko tāpat vērtē neatkarīgi. Piemēram, par noslēguma darbiem es gribētu teikt, ka tie nebija sliktāki kā iepriekš. Vismaz tie, kurus varēju pārbaudīt, un to arī esmu dzirdējis no daudziem pasniedzējiem. Noslēguma darbs tomēr ir viens no būtiskākajiem kvalitātes vērtējumiem.
Iekārtošanās darbā un atalgojums kaut kādā mērā arī raksturo to programmu kvalitāti, kas ir ļoti uz darba tirgu mērķētas. Izglītības un zinātnes ministrija pagājušajā vasarā pētīja, kā absolventi visā Latvijā, kuriem noslēdzošais mācību gads bija pirmajā pandēmijas laikā, ir iekārtojušies darba tirgū. Mērījumi rādīja, ka pēc augstskolas beigšanas jau bakalaura līmenī gada vidējā alga ir par 2,5 tūkstošiem eiro augstāka. Ja runājam pragmatiski, tas liecina, ka ir vērts mācīties. Savukārt valdībai tas ir apliecinājums, cik ātri augstākā izglītība atmaksājās, jo par 2,5 tūkstošiem eiro lielākas algas nozīmē arī lielākus nodokļu ieņēmumus. Ja gadā ir 12 tūkstoši absolventu, tad, to kopā sarēķinot, redzam, ka augstākā izglītība valstij ir izdevīgs ieguldījums, kas atmaksājas nepilnos trijos gados.
To būtu vērts ņemt vērā, domājot uz priekšu, nevis rīkojoties jau novēloti, kā ar Covid un tagad arī ar Ukrainu un Krievijas agresiju -, kad mēs saprotam, ka tagad pērkons sper, tad mēs maksājam dakteriem un ieguldām aizsardzībā. Bet, lai tas pērkons nesper un būtu lielāka gatavība šādiem izaicinājumiem, izglītība ir galvenais, kurā visu laiku vajadzētu investēt, bet kur tradicionāli tieši augstākajā izglītībā investēts netiek. Un tad atkal brīnās, ka to un šo nevar izdarīt, tam un citam neesam gatavi. Izglītība ir ilgtermiņa process, bet šādas krīzes ir uzplaiksnījumi. Ar tiem, protams, arī jātiek galā, bet, runājot par izglītības līmeni... Piemēram, pēdējā vīrusa izplatības vilnis universitātēs bija mazāks nekā citur. Tas arī apliecina, ka šis pamata izpratnes līmenis, neatkarīgi no konkrētās studiju programmas - spēja padomāt par sevi, saviem tuvākajiem – augstskolā ir augstāks, cilvēki ir atbildīgāki.
Par krīzēm turpinot, vai karam Ukrainā ir tieša ietekme uz LU darbu? Vai bija kādi sadarbības projekti, kas nu ir pārtraukti ar Krieviju, Baltkrieviju?
Mums ir pietiekami liela ietekme gan caur Ukrainu, gan caur Krieviju, gan caur Baltkrieviju. Mēs esam pārtraukuši līdzdalību daudzās organizācijās, kur mums bija nopietni partneri no Krievijas un Baltkrievijas. Mēs esam dažādā veidā centušies un turpinām palīdzēt Ukrainai un Ukrainas kolēģiem.
LU nevar tiešā veidā finansiāli atbalstīt kādu Ukrainas augstskolu, bet mēs esam ziedojuši LU fondā, un universitātes fonds ar saviem līdzekļiem palīdz iekārtoties un adaptēties Latvijā Ukrainas bēgļiem. Mēs esam universitātes budžetā rezervējuši 200 tūkstošus eiro Ukrainas studentu un Ukrainas zinātnieku uzņemšanai un iesaistīšanai vai nu studiju programmās, vai darbā. Šobrīd no zinātnieku puses interese ir lielāka, mums ir pievienojušies Ukrainas pētnieki, kas strādā lielākoties projektos, kuros iepriekš jau bija sakari.
Viņi strādā attālināti no Ukrainas vai ir šeit uz vietas?
Tās ir lielākoties dāmas, kas ir atbraukušas uz Latviju, vai arī jau ir bijušas šeit un turpina darbu. Studenti arī lielākoties ir meitenes.
Cik daudz studentu LU ir no Ukrainas?
Mums jau pirms kara bija 19 studenti no Ukrainas, un tagad kādi vairāk nekā desmit ir nākuši klāt. Tie, kas ir pēc februāra parādījušies, ir tādā kā Erasmus studenta statusā. Viņi nav ieskaitīti uz pilnu programmu, bet uz līdzdalību kādā no esošajām programmām. Tālāk skatīsimies, kā situācija attīstīsies.
Minējāt divas jaunās studiju programmas. Vai padomā ir vēl kādas, kuras saistībā ar pieprasījumu tirgū varētu parādīties?
Vēl var minēt divas, kas arī savā ziņā ir ar Covid saistītas – pirmkārt, epidemioloģiju un medicīnas statistiku, otrkārt, augstākā līmeņa darba aizsardzības cilvēkdrošuma programma. Tās arī zināmā mērā reflektē uz šī brīža krīzes situācijām. Vēl sporta jomā ir treneru programmas gan koledžas, gan bakalaura, gan maģistra līmenī - sporta zinātnes lietas, kas ļoti cieši saistītas ar medicīnu.
Nupat sāksies arī jauna programma par kultūrvides saglabāšanu un aizsardzību.
Kontekstā ar objektu [okupācijas pieminekli], kuru redzam pa logu?
Arī to. Sākotnēji bija domāts, ka šī programma būs pie vēsturniekiem un tajā vairāk runās par restaurāciju, dažādu muzeju kolekciju un izpēti, izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas, bet beigās tā nokļuva pie Vides zinātņu nodaļas Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Kultūrvide jāinterpretē plašāk, tā ir ne tikai mākslas priekšmeti muzejā, bet tā ir visa telpa, kurā esam, - gan cilvēka radīti telpas objekti kā šis okupācijas stabs, gan arhitektūra, gan arī pati dabas vide, dabas ainava ir daļa no kultūras. Ko jums līdzēs viena skaisti nokrāsota pils, ja tā ir ieaugusi džungļos? Tas viss ir jāskatās kompleksi. Tas viss ir konkurētspējīga tūrisma un arī kultūras piedāvājuma veidošanas pamatā.
Vēl mēs konsolidējam doktora studiju programmas, mēģinām salikt tās ciešāk kopā. Iepriekš mums bija 24 doktora programmas.
Šobrīd LU nodrošina apmēram pusi no Latvijā iegūtajiem doktora grādiem, bet kopumā tas vienalga ir daudz par maz. Latvijā vajadzētu kādas trīs reizes pieaudzēt doktora grādu ieguvēju skaitu gadā.
Doktora grāds faktiski ir pabeigts augstākās izglītības cikls.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem nav intereses par doktora grāda iegūšanu?
Tas tomēr ir grūti. Sākot studijas, cilvēkam ir 18 gadi, bet, kamēr nokļūst līdz doktora līmenim, jau 22-23 gadi. Tad dažiem jau ir bērni, sava ģimene.
Vēl atgriežoties pie programmām, vai ir manāmas kaut kādas izmaiņas tendencēs, kuras ir pieprasītākās programmas?
Datorzinātne tagad ir topā, un tā ir apsteigusi agrāk augstākajās vietās esošās komunikācijas zinātnes, tiesību zinātnes, vadības zinātnes studijas. Arī medicīna tās ir apsteigusi.
Skatoties pēc pieteikumos norādītās pirmās prioritātes, priecē, ka arī kaut kas no dabas zinātnēm tuvojas pirmajam desmitniekam. Pirmajā desmitniekā parasti ir datori, medicīna, komunikācija, tiesības, vadība, psiholoģija, angļu valoda, pedagoģija. Bet tālāk jau parādās arī bioloģija, matemātika-statistika, ķīmija.
Vienotajā uzņemšanā pieteikumu skaits ik gadu ir ļoti, ļoti liels, jo katrs topošais students var iesniegt pat desmit pieteikumus. Tomēr pēdējos 2-3 gados arī fizisko personu skaits pieauga par kādiem 400-500. Tas saistīts ar nelielu ģimnāziju absolventu skaita pieaugumu un arī ar to, ka pandēmijas dēļ tik daudzi nebrauca studēt ārzemēs. Šajā laikā LU no jauna noslēgto studiju līgumu skaits pieauga par 500-600. Tas nozīmē, ka to reflektantu skaita pieaugumu lielā mērā esam paņēmuši uz sevi.
Aprīlī sacījāt, ka nākamajā mācību gadā vajadzētu studiju maksas celt.
Jā, tas ir līdz galam saskaņots ar studentiem. Tam ir loģisks pamatojums, sākot ar to, ka pašreizējās pasniedzēju algas nav konkurētspējīgas. Ja gribam dabūt labus pasniedzējus, viņiem arī atbilstoši jāmaksā.
Tad arī infrastruktūras uzturēšanas izdevumu pieaugums. Iepriekš neviens pat iedomāties nevarēja, kā šī situācija attīstīsies. Mums ir jādomā jau mazliet tālākā nākotnē, kad viss "kampuss" jeb universitātes pilsētiņa būs vienuviet. Tas gan pats par sevi būs ieguvums. Mūsu jaunās mājas ir ekonomiskākas nekā vecās, tās ir kompaktākas un ir efektīvāk izmantoti kvadrātmetri, nerunājot nemaz par papildu ieguvumiem, kas saistīti ar studentu iespējām kontaktēties, kopīgām programmām un kopīgu pētījumu veidošanu.
Pieminējāt pasniedzēju algas. Tās tiks celtas?
Mēs cenšamies to darīt. Pašreizējā algu sistēma ir ļoti cieši piesaistīta pie ļoti detalizētas visu darba veidu uzskaites – cik nolasītas lekcijas, cik novadīti laboratorijas darbi vai konsultācijas, kāda piedalīšanās organizatoriskās aktivitātēs, eksāmenu vērtēšanā utt. Tas ir birokrātiski apgrūtinoši un nenovērtē pasniedzēja darbu kopumā. Pateikt, ka lekcijas nolasīšana ir tik minūtes un sagatavošanās lekcijai vēl 15 minūtes, ir muļķīgi (smejas). Bet tas ļoti patīk kontrolējošajām institūcijām, jo šķiet, ka ir skaidri redzams, par ko maksā.
Bet vienalga arī šajā sistēmā ir pasniedzēju atalgojuma atšķirības starp fakultātēm.
Jā, ir. Bet, ja skatāmies vidējo temperatūru, kas gan nav sevišķi objektīvi, vidējais profesora atalgojums par vienu slodzi, pieņemot, ka viņš ne tikai lasa lekcijas, bet arī piedalās dažādos administratīvajos darbos un iesaistīts zinātnē, būtu ap 2500 - 2800 eiro bruto. Tas nav nekas pārmērīgs, ņemot vērā, cik ilgi profesoram ir jāstrādā, lai līdz tādai tiktu. Bet problēma ir tā, ka nesanāk pilnās slodzes. Var gadīties tā, ka tieši par studiju procesu sanāk labi ja 1000 eiro. Tas, protams, ir galīgi nekonkurētspējīgi.
Kāpēc tā?
Jo tāds ir budžeta finansējums. Tas attiecas arī uz programmām, kur ir daudz maksas studentu. No maksas studentiem jau arī nevari prasīt daudz vairāk par to, kāds ir budžeta finansējums. Līdz ar to iznāk darba stundu skaita vairošana studiju norises ietvaros, bet kvalitātes celšanas nolūkā būtu nepieciešams, lai pasniedzējs ir vairāk iesaistīts zinātnē un attiecīgi caur to varētu sniegt pienesumu lekcijām. Tā ir universitātes pievienotā vērtībā: ir iespēja kontaktēties dzīvē ar speciālistu attiecīgajā jomā, nevis paskatīties uz viņu televīzijā.
Kāpēc nesanāk pilnās slodzes?
Jo ir pārāk maz studentu noteiktās grupās, vai arī programmas ir pārāk sadrumstalotas. No otras puses, nevar arī salikt programmas tā, ka visi biologi, farmaceiti, skolotāji, uztura un vides zinātnieki mācās vienu un to pašu botāniku un viss.
Pie viena pasniedzēja visus priekšmetus.
Jā. Skolā varbūt tā var.
Tāpēc finansiālā ziņā universitātei ir nepieciešama diversifikācija, ka ir arī zinātnes atbalsts, sadarbība ar uzņēmējiem, iesaiste dažādos projektos. Nevar izdzīvot tikai no studiju maksas.
Vai esat rēķinājuši, vai un cik ļoti atšķiras izmaksas studijām klātienē un attālināti?
Lai studijas attālināti varētu notikt kvalitatīvi, ir ļoti daudz jāiegulda. Tāpēc šobrīd sanāk, ka attālinātas studijas maksā dārgāk. Investīcijas ir ne tikai lekciju sagatavošanā, kvalitatīvā ierakstīšanā, jaunā didaktikas pieejā, bet arī infrastruktūras izveidē, vēl ir kaudze ar papildu uzdevumiem, lai kvalitātes kontroli, pārbaudi nodrošinātu, piemēram, kā eksaminācijas attālināti var notikt. Beigās jau tas atmaksāsies, bet šobrīd tas vēl ir nopietns ieguldījums.
Attiecībā uz nākotni, vai paredzat, ka daļu programmu varētu atstāt tikai attālinātā formātā?
Domāju, ka noteikti vismaz daļā studiju virzienu tā varētu būt, bet, lai tas notiktu, vēl ir vajadzīgs ieguldīt daudz darba. Runājot gan ar studentiem, gan pasniedzējiem saistībā ar jaunās Rakstu mājas celtniecību, kurā būs pārsvarā tādas programmas, kuras šķietami varētu piedāvāt vismaz daļēji attālinātā formā, piemēram Vadības zinātņu vai Ekonomikas studiju programmas, tad gan pasniedzējiem, gan studentiem šķiet, ka kaut ko varētu atstāt attālināti, bet noteikti ne visu.
Kāpēc to viņiem vispār prasīju? Jo ir bažas, vai tik iecerētā ēka nebūs par lielu. Bet izskatās, ka neviens netaisās ne no kā atteikties. Ja arī izrādīsies, ka kaut kāda daļa studiju notiks tikai attālināti, tad atbrīvojušos telpu daļu atstāsim biznesa inkubatoram, praktiskajām nodarbībām, kuras šajā sektorā arī, piemēram, pedagoģijā un sociālajās zinātnēs būtu ļoti svarīgas.
Akadēmiskā centra attīstību turpināsim pēc tam gan ar sporta, gan veselības, gan tehnoloģiju pārneses infrastruktūru. Tas viss ir nepieciešams, ja gribam augstāko izglītību un zinātni padarīt par sabiedrības attīstības pamatu.
Dažkārt kāds saka, ka, jā, izglītību vajag, bet būvēt gan jaunu neko nevajag, jo mums tāpat ir daudz vecu būvju. Jābūt vai nu īpaši nesaprotošam, vai izaugsmi kavēt gribošam, lai tā runātu.
Par kavēšanu runājot, Rakstu māju sākotnēji bija paredzēts pabeigt 2023.gadā. Šis plāns ir spēkā?
Sola, ka būs. Puse pāļu jau ir ielikti. Dabas mājai, kurā šobrīd atrodamies, pāļus sāka urbt viena gada februārī un pabeidza nākamā gada augustā – tātad 18 mēnešu laikā. Esmu optimists, celtnieki arī pagaidām neko citu nerunā. Paredzēts, ka pirmie ēkas apgūšanas un iekārtošanās procesi varētu sākties nākamā gada vasarā, bet pilnā apjomā tā varētu sākt darboties ar 2024.gada pavasara semestri.
Un cik gadu perspektīvā ir paredzēta Sporta, Veselības un Tehnoloģiju māja?
Lētākās daļas, Sporta un Veselības mājas, kuras varētu īstenot kopā sadarbībā ar Rīgas domi, partneriem sporta federācijās, jau varētu sākt šā gada beigās, ja viss norit veiksmīgi.
Tehnoloģiju māja ir resursu ietilpīgāka, jo tur paredzēts daudz zinātnisko un tehnoloģisko iekārtu, tur tā čaula nav tik būtiska. Tas ir rūpnieciskā dizaina projekts ar ļoti specifiskām lietām, piemēram, tur, kur ir augstās enerģijas, vajag betona čaulu, lai izotopi un joni neskrietu ārā. Tam ir vajadzīgs ne tikai komersantu atbalsts, bet arī granta atbalsts caur struktūrfondiem vai Atveseļošanas un noturības mehānismu. Tas arī ir divu gadu laikā īstenojams projekts, bet tam būtu daudz ilglaicīgāka ietekme uz ekonomikas attīstību nekā daudziem vienkāršiem atbalsta projektiem. Pašreizējie aprēķini ir, ka tas varētu izmaksāt 60-65 miljonus eiro, bet no tiem lielākā daļa – ap 50 miljoniem eiro – būtu tieši iekārtu iegādei, kuras būtu izmantojamas duāli – gan zinātniskas tehnoloģijas, gan industriālas tehnoloģijas izstrādē.
Tātad beigās cik ēkas šeit būs?
Bez Rakstu mājas vēl četras – Sporta, Tehnoloģiju, Veselības un studentu dienesta viesnīcas.
Un ko jūs ar vecajām ēkām iesākat? Piemēram, ēkām Zeļļu ielā, kur iepriekš notika fizikas un matemātikas studijas.
Zeļļu ielas ēkas vēlas iegādāties cita augstskola, Jūrmalas grib iegādāties dzīvojamā fonda attīstītāji, Kronvalda bulvāri paņēma Latvijas Mākslas akadēmija, bet Aspazijas bulvāra ēkai ir ļoti daudz, tā sakot, precinieku, jo tas ir izdevīgā vietā, centrā tuvu stacijai. Savukārt Raiņa bulvāris, protams, mums vienmēr paliks kā universitātes un augstākās izglītības centrs Latvijā.
Nodarboties ar nekustamā īpašuma apsaimniekošanu un tirdzniecību tomēr nav mūsu pamatbizness. Mēs esam izsludinājuši iepirkumu vairāku šādu profesionālu kompāniju piesaistei, lai nebūtu tā, ka mēs no vienas atkarīgi. Gribam piesaistīt vairākas kompānijas, kas mums palīdzētu atrast labāko veidu šo ēku tālākai izmantošanai. Ceru, ka tas būs lietderīgi un mēs varēsim koncentrēties uz mūsu pamatnoarbošanos – zinātni, studijām, atbalstu sabiedrības attīstībai.
Vai ir kas tāds, ko neesmu pajautājusi, bet pats vēlētos pastāstīt?
Vēl gribētu uzsvērt, kāpēc universitātei ir tik svarīgas doktorantūras studijas. Tas mazāk ir stāsts par grādu un zinātniskiem atklājumiem, bet šī cilvēka, kuram būs Ph.D., filozofijas doktora grāds, intelektuālo kvalitāti. Galu galā tieši viņam jābūt ne tikai speciālistam šaurā jomā, bet jāredz visas zinātnes un sabiedrības kultūras attīstība kopumā un jāvar darboties dažādās jomās – sākot ar politiku un beidzot ar savu šauro specializāciju, piemēram, vīrusa virsmas proteīna eksponētās daļas telpiskās konfigurācijas izpēti ar pāris angstrēmu izšķirtspēju, vienlaikus arī saprotot, kāda ir nozīme medicīnas un sociālo zinātņu mijiedarbībai, kāpēc un kādā veidā ir jādarbojas vakcinēšanas programmām un kā par to runāt ar cilvēkiem.
Tas ir kopīgais inteliģences līmenis, kuras iztrūkumu ļoti labi redzam visur kur – gan politiskās, gan sabiedriskās, gan citās organizācijās. Šo problēmu ar doktorantūras programmu gribētu mazināt, turklāt maksimāli iesaistot ne tikai mūsu pašus, bet visas pasaules spēkus, kuri vienmēr ir bijuši ļoti ieinteresēti sadarboties. Viens no doktorantūras programmas virzieniem ir piesaistīt šeit ne tikai ārzemju studentus, bet vairāk tieši "zvaigznes", nevis vienkārši viesstrādniekus.