NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Cilvēks, kurš iecēla Latviju debesīs

Pateicoties astronomam Kārlim Šteinam, 1933. gadā 40 kilometrus liels asteroīds ieguva nosaukumu Latvia. Taču tas ne tuvu nav vienīgais K. Šteina veikums.

Kārlis Voldemārs Šteins dzimis 1911. gada 13. oktobrī (pēc jaunā stila) Kazaņā, Krievijā. Viņa vecāki piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos Latvijā, tāpēc bija spiesti doties trimdā un uzturējās dažādās Krievijas pilsētās – Irkutskā, Tomskā, bet visilgāk – Kazaņā. Tēvs Augusts pabeidza Kazaņas Universitātes Fizikas un mate­mātikas fakultāti, vēlāk bija pasniedzējs Latvijas Universitātē, bet māte — Augstākos sieviešu kursus valodniecībā. 1919. gadā Šteinu ģimene atgriezās Rīgā. Kārlis mācījies Rīgas pilsētas 23. pamatskolā (1922–1925) un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1925–1929).

Studijas un darba gaitu sākums

1929. gadā K. Šteins uzsāka astronomijas studijas Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, kuras ļoti sekmīgi pabeidza 1934. gadā, iegūstot matemātikas zinātņu kandi­dāta grādu. 1935. gadā viņš uzsāka darbu universitātes Teorētiskās astronomijas un analītiskās mehānikas institūtā. Jau studiju laikā (1933. gadā) K. Šteins devās uz Poliju, kur stažējās Krakovas Astronomiskajā observatorijā. Šeit viņš strādāja par asistentu arī 1935./36. gadā un 1938. gada vasarā. K. Šteins fotografēja asteroīdus un aprēķināja to orbītas, pirmais noteica asteroīda 1933 OP orbītu. Objekts ieguva kārtas skaitli 1284, un jaunais astronoms tam deva nosaukumu Latvia.

No 1936. gada līdz 1940. gadam K. Šteins strādāja par skolotāju Rīgā. Mācot mate­mātiku Rīgas Poļu ģimnāzijā, Kārlis satika savu nākamo sievu – Helēnu Ivanelis, kuru apprecēja 1940. gadā. 1942. gadā piedzima meita Rita, bet 1947. gadā – otra meita Benita. Abas meitas gājušas tēva pēdās. Rita Kalniņa kļuva par fizikas doktori, pasniedzēju, bet Benita Judrupa – par pedagoģijas doktori, asociēto matemātikas profesori.

Laika dienests un zinātniskā darbība

Pēc Otrā pasaules kara Kārlis Šteins bija viens no LPSR Zinātņu akadēmijas Fizikas un matemātikas institūta dibinātājiem. Viņš vadīja grupu, kas aprēķināja asteroīdu koordinātas (1946–1948). 1948. gadā K. Šteins iestājās neklātienes aspirantūrā Maska­vas Valsts universitātē, kur strādāja Debess mehānikas katedras vadītāja, profesora Nikolaja Moisejeva vadībā. 1952. gadā K. Šteins ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu.

1949. gadā Kārlis Šteins kļuva par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Laika dienesta vadītāju un dažus turpmākos gados bija arī galvenais novērotājs. 1950.–1957. gadā viņš personīgi veica gandrīz divas trešdaļas visu novērojumu. Pateicoties viņa pūlēm un iniciatīvai, Laika dienests strauji attīstījās un ar laiku kļuva par vienu no precīzākajiem PSRS. K. Šteins pats veica pētījumus un mudināja līdzstrādniekus uz teorētiskajiem pētījumiem par precīzā laika noteik­šanu. Viņš vadījis dau­dzu aspirantu darbu.

K. Šteina galvenās zinātniskās intereses bija saistītas ar komētu orbītu pētnie­cību, viņš formulējis trīs komētu orbītu izmaiņu (difūzijas) likumus. Aptuveni desmit gadus ilgie pētījumi un komētu orbītu modelēšana noslēdzās ar fizikas un matemātikas zinātņu doktora disertāciju “Komētu orbītu evolūcija”, kuru 1963. gadā viņš aizstāvēja PSRS Zinātņu akadēmijas Galvenajā astronomiskajā observatorijā Pulkovā. Disertācijas oriģināls glabājas Latvijas Universitātes Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Pēc Muzeja iniciatīvas disertācijas teksts ir ieskenēts un pieejams lasīšanai Latvijas Universitātes E-resursu repozitorijā.

Mācību un populārzinātniskais darbs

Jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara K. Šteins aktīvi iesaistījās LVU Fizikas un matemātikas fakultātes darbā. No 1949. gada līdz 1951. gadam viņš bija Astronomijas katedras vadī­tājs, bet pēc katedras likvidēšanas – Teorētiskās fizikas katedras mācībspēks. Kopš 1956. gada – docents, bet kopš 1966. gada – profesors. Lasījis vairāk nekā 30 dažādus kursus astronomijā, matemātikā un fizikā. Gandrīz nepārtraukti lasījis teorētiskās mehānikas kursu, kurā ietilpa lekcijas un praktiskie darbi. Sarakstījis mācību grāmatu divās daļās – “Saules sistēma” un “Visums” (1978). Rakstījis arī populārzinātniskus rakstus par komētām un nolasījis daudzas populāras lekcijas.

Astronoms un fizikas pasniedzējs Antonijs Salītis raksta: „Fizikas un matemātikas fakultātes absolventi atceras humora bagātās K. Šteina lekcijas astronomijā, astrofizikā un teorētiskajā mehānikā”. 1981./82. mācību gadā pie K. Šteina vispārīgo astronomiju klausījās arī šo rindu autors. Palicis atmiņā gadījums, kad profesors mūs aizveda pie Astronomiskās observatorijas lielā zvaigžņu globusa, pielipināja tam papīriņu un savā it kā no vēdera dzīlēm nākošajā balsī teica: „Iedomāsimies, ka tā ir planēta”, un sāka demonstrēt, kā mainās planētas redzamība, griežot globusu.

1958. gadā Kārlis Šteins kļuva par Starptautiskās Astronomijas savienības biedru, bet kopš 1967. gada bija PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padomes loceklis. 1965. gadā viņš saņēma republikas Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. Miris no trombozes 1983. gada 4. aprīlī, apglabāts Raiņa kapos. 1986. gadā viņa vārdā nosaukts asteroīds Nr. 2867 – “Šteins”.

Ieskats ikdienas dzīvē

Kārlis Šteins bija sportisks cilvēks, kam patika uzturēties dabā. Viņš spēlēja hokeju ar bumbiņu un pat piedalījās republikas mēroga sacensībās. Vēlāk, kad veselība neļāva sportot tik aktīvi, K. Šteins spēlēja tenisu. Meita Benita Judrupa atceras, ka tēvs ziemā krāja naudu, lai vasarā varētu pavadīt laiku pie ūdeņiem. Viņš pats labi peldēja un iemācīja peldēt arī meitas. Kārlis Šteins mīlēja sēņot un ogot, kaut arī viņš bija daltoniķis un nevarēja atšķirt, piemēram, gatavās, sarkanās brūklenes no zaļajām. Tad viņš lūdza tuviniekus, lai parāda, kuras ogas ir gatavās, un atšķīra tās pēc gaišākas vai tumšākas nokrāsas.

Laikabiedri par K. Šteinu

Žurnāla Zvaigžņotā Debess redkolēģija 1983. gadā rakstīja: „Profesora Kārļa Šteina mūžs ir apbrīnojami bagāts ar paveikto. Viņš izveidoja pašreizējo LVU Astronomisko observatoriju, tā veicinot astronomijas izaugsmi mūsu republikā, un bija tās zinātniskais vadītājs.

Gandrīz katrs Latvijas astronoms ir prof. K. Šteina skolnieks. Astronomijas zinātni viņš bagātināja ar saviem pētījumiem kosmogonijā, debess mehānikā un dažādos precīzā laika noteikšanas jautājumos. K. Šteina vārdā nosaukti viņa atklātie komētu difūzijas likumi. K. Šteins publicējis vairāk nekā 120 zinātnisko darbu. Savas republikas astronomijas slavu viņš iznesa mūsu valsts astronomu plašajā saimē. Savas tēvzemes vārdu viņš ierakstīja Visuma tālēs, dodot vienai no mazajām planētām nosaukumu „Latvia”.

Kā pedagogs un jaunatnes audzinātājs prof. K. Šteins ilgus gadus sniedza savas bagātās zināšanas studējošajai jaunatnei. Daudzi LVU Fizikas un matemātikas fakultātes absolventi klausījušies prof. K. Šteina saistošās lekcijas. Viņa vadībā izaugusi jauna astronomu paaudze. Savu zinātnieka dzīves pieredzi un idejas prof. K. Šteins bagātīgi nodeva aspirantiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas desmit zinātņu kandidāta disertācijas.

Prof. K. Šteinu viņa studenti, kolēģi, visi, kas kādreiz mācījušies pie viņa vai strādājuši viņa vadībā, dziļi cienīja. Cienīja ne tikai kā izcilu zinātnieku un pedagogu, bet arī kā iejūtīgu cilvēku. Profesors bija ļoti savdabīgs, interesants cilvēks, kura spriedumi bieži bija itin oriģināli, atšķirīgi no vispārpieņemtajiem. Ar profesoru strādāt dažreiz bija pagrūti, bet ārkārtīgi interesanti. Viņam vienmēr bija daudz oriģinālu zinātnisko ideju, pie kurām viņš strādāja ar ārkārtīgu interesi un entuziasmu un prata šo interesi modināt arī citos”.

Kārlis Šteins bija viens no izcilākajiem 20. gadsimta Latvijas astronomiem. Ar viņa veikumu sīkāk var iepazīties F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19.

Lasi un uzzini vēl:

Ilgonis Vilks. „Zvaigžņu aicinājums”. Latvijas Universitātes astronomijas studentu (1920 – 1949) dzīvesstāsti.

Redakcijas kolēģija. Kārlis Šteins (13. X 1911—4. IV 1983). Zvaigžņotā Debess, 1983 Ziema, Nr. 102, 39. – 40. lpp.

LU Muzeja krājuma fotogrāfiju kopa „Kārļa Šteina simtgades jubileju atceroties”.