Academic CentreZiņa
LU Muzeja Zooloģijas kolekcijā ir apzināts, uzskaitīts un datu bāzē apkopots muzejam nodotais, ievērojamā zoologa un ģenētiķa, profesora Jāņa Arnolda Lūša (1897 – 1979) mantojums. Lai arī viss muzejam nodotais mantojums skatāms kā viens veselums, kas veido vienotu stāstu par Jāņa Lūša profesionālo darbību un arī privāto dzīvi, tas tomēr sastāv no simtiem atsevišķi aplūkojamu vienību. Dažas vienības no LU Muzejam atstātā Jāņa Lūša mantojuma izceļas ar savdabīgu pievilcību.
Iespaidīgas, gan izskata, gan apjoma ziņā, ir zīmējumu grupas ar mārītēm – gan krāsainas, gan melnbaltas, lielas un mazas, rūpīgi izstrādātas ar māksliniecisku precizitāti, kuras zinātniekam palīdzējis zīmēt kāds, kas bija specializējies vizuālajās mākslās (viens no zināmajiem autoriem ir M. Mičule). Starp dažiem materiāliem redzamas arī vienkāršotas, ātri veidotas skices ar zīmuli, kuru autors bijis pats zinātnieks – tajās uzskicēts tikai pats būtiskākais, norādot uz novērojumos un eksperimentos redzēto. Profesors Jānis Lūsis, kā izrādās, nav bijis no tiem talantīgākajiem zīmētājiem, ko apstiprina gan muzeja krājumā atrodamās skolas laika liecības, gan Jāņa Lūša audzēkņa, profesora Jēkaba Raipuļa sacītais par profesoru Jāni Lūsi: “Daudzo eksperimentu izklāsts būtu bijis ievērojami vienkāršāks, ja sekmētos zīmēšana.” Zīmējumi papildina Jāņa Lūša mārīšu pētījumus un novērojumu piezīmes, kas tapušas tapušas visa zoologa mūža garumā.
Šajā sakarā jāpiemin Jāņa Lūša zīmogs ar mārītes kontūru – gandrīz miniatūrais zīmogs ar koka rokturi, kas izstrādāts speciāli Jāņa Lūša vajadzībām. Uz tās attēlota vienkārša mārītes kontūra, lai profesoram nebūtu lieki jātērē laiks simetrisku vaboļu zīmēšanā, un tā vietā pārējās mārītes detaļas, piemēram, mārīšu atšķirīgo spārnu krāsojumu, punktiņu skaitu, profesors varēja papildināt vēlāk, pēc vajadzības. Muzeja krājumā atrodamas arī jau iepriekš sagatavotas kartona kartītes ar mārīšu kontūrām, kuras profesors vēl nebija paspējis aizpildīt.
Lielu interesi, apzinot un kārtojot Jāņa Lūša mantojumu izraisa arī tās liecības, kas viena otru papildina, piemēram, viena no tādām ir tauriņu ķeramais tīkls – tas ir tikai viens no daudzajiem zinātnieka darba rīkiem, taču vairākās apakškolekcijā atrodamajās fotogrāfijās un albumos var pamanīt Jāni Lūsi ar tauriņu ķeramo tīklu darbībā. Protams, ir pieļaujams, ka Jānim Lūsim tādi bijuši vairāki, taču tādā gadījumā pēc izskata identiski – profesors ar tauriņu ķeramo tīklu redzams gan lauka praksēs kopā ar studentiem, gan ārzemju braucienos pozējot pie tūrisma objektiem, gan pozējot pie mājas, pirms došanās ekspedīcijā uz Vidusāziju.
Tāpat ir ar kādu privātāka rakstura liecību, kas atrodama LU Muzeja krājumā - Jāņa Arnolda Lūša cepuri. Jānis Lūsis ar šo cepuri galvā redzams vairākās savas dzīves situācijās. Plašāk ar cepures stāstu un būtību var iepazīties šeit.
LU Muzeja krājumā atrodas arī vairāki manuskripti, un dažreiz pat šo manuskriptu vairākas versijas, dodot iespēju izsekot autora domu gājienam un teksta labojumiem - līdz pat manuskripta gala variantam. Manuskripti visbiežāk sastādīti krievu un latviešu valodās, rokrakstā vai mašīndrukā, bet mēdz gadīties arī pa kādam manuskripta tulkojumam angļu valodā. Muzejā iespējams iepazīties ar manuskriptiem: “Par divpunktainās mārītes Adalia Bipunctata L. krāsas polimorfisma bioloģisko nozīmi”, “Taxonomical relationships and geographical distribution of forms in the ladybird genus Adalia Mulsant”, “Атавизмы и доминирование при гибридизации архара /Ovis polii karelini Sev./ с домашними овцами /Ovis aries L./”, “Oldējumu izvietošanas atšķirības starp trim Adalia /Coleoptera, Coccinellidae/ ģints sugu mātītēm laboratorijas apstākļos”, “Некоторые закономерности размножения популяций Adalia bipunctata L.”, “План селекционно племенной работы иссыккульского государственного племенного рассадника улучшенной киргизской лошади” un daudziem citiem.
Iespaidīgs ir skaits ar pierakstu kladēm, kas saistītas ar mārīšu pētījumiem – iespaidīgs ne tikai novērojuma pierakstu skaita un apjoma ziņā, bet arī kā liecība, kas vizuāli un saturiski parāda, ka mārīšu izpēte bijis viens no Jāņa Lūša mūža ieguldījumiem. Lieki piebilst, ka muzeja Zooloģijas kolekcijā glabājas arī pašas mārītes - Jāņa Lūša ievāktie zooloģiskie materiāli.
Gandrīz tikpat ievērojami, bet varbūt ne tik apjomīgi, ir arī planāriju reģenerācijas eksperimentu pieraksti un, no pirmā acu uzmetiena, ar visai uzjautrinoša paskata planāriju zīmējumiem un skicēm, taču pirmais acu uzmetiens ir maldinošs. Īstenībā zīmējumus papildina ļoti nopietni un zinātniski formulēti novērojumu pieraksti - ir vērts ieskatīties.
Savas profesionalitātes, zinātniskās aizrautības un arī personības iezīmju dēļ, Jānis Lūsis bijis iecienīts profesors arī studentu vidū. LU Muzeja krājumā glabājas apjomīga kolekcija ar fotogrāfiju albumiem no studentu praksēm PSRS teritorijā. Fotogrāfiju autori bieži bija paši studenti, tādējādi ļaujot ieskatīties gan studentu prakšu zinātniskajā pusē, gan komiskajās ikdienas situācijās. Zem fotogrāfijām albumos pievienoti komentāri par attēlos redzamo, kartes un maršruti, studentu pašportreti, novēlējumi un pateicības vārdi profesoram. Cik noprotams, studenti šādus albumus veidojuši un dāvinājuši profesoram arī tad, ja Jānis Lūsis konkrētajā studentu ekspedīcijā pats nemaz nebija piedalījies. Runājot par albumiem, jāmin, ka arī pats Jānis Lūsis ir veidojis ne vienu vien albumu ar fotogrāfijām no ekspedīcijām PSRS.
Elpu aizraujoši ir lasīt Jāņa Lūša vēstules ģenētiķim un zinātņu doktoram un bērnības draugam Tenim Liepiņam. Muzejā glabājas vēstules, rakstītas no 1914. līdz 1926. gadam. Tajās iezīmējas skaudra Pirmā pasaules kara realitāte un, tolaik jaunā puiša, topošā zinātnieka vēlme studēt, par spīti izaicinošajiem apstākļiem. Ir zināms, ka abi draugi aktīvi sarakstījušies visa mūža garumā. Tas ir unikāls un vērienīgs apliecinājums divu cilvēku ciešajām draudzības saitēm ar spēcīgām paralēlēm profesionālajā darbībā, turklāt valdot 20. gs. skarbajam vēsturiskajam kontekstam. Vēstules ļauj iepazīt Jāņa Lūša personības aspektus, domu gājienu, vērtības, atklājot profesoru kā cilvēku.
Jāņa Lūša audzēkņa, vēlāk arī kolēģa, zooloģijas un ģenētikas profesora un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Jēkaba Raipuļa grāmata par Jāņa Lūša dzīves gājumu un profesionālo darbību “Jānis Lūsis. Ģenētikas atklājumu un pretrunu virpulī.” spilgti parāda gan Jāņa Lūša profesionālās darbības akcentus, gan arī privātās dzīves un personības aspektus. Autors veicis iespaidīgu datu apkopojumu par Jāni Lūsi un viņa atstātā mantojuma pētījumu, ar kuru būtu jāiepazīstas ikkatram, kas ir ieinteresēts zooloģijas un ģenētikas attīstības vēsturē, kā arī, lai iepazītos tieši ar Jāni Lūsi un viņa ieguldījumu zinātnes lauciņā. Grāmatas autora parakstīts grāmatas eksemplārs arī ir pieejams LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās.
Taču profesora Jāņa Arnolda Lūša atstātais mantojums nav mērāms tikai LU Muzeja atstātajās vienībās, Jānis Lūsis turpina dzīvot arī daudzu kolēģu, laika biedru un studentu atmiņās, kuri ar ievērojamo zoologu un ģenētiķi savā dzīves laikā ir tikušies.
“Rakstnieku, mākslinieku, aktieru un valstsvīru, izcilu sportistu dzīve rit visu acu priekšā, tie ar savu talantu un sasniegumiem aizrauj tūkstošus, savas izjūtas un spriedumus izsaka savos apcerējumos. Bet zinātnieka dzīve un darbība rit stipri noslēgtāk, pētījumu un atklājumu izklāsts plašākiem sabiedrības slāņiem parasti paliek mazāk pieejams un grūtāk saprotams. Tādēļ nav brīnums, ka par zinātniekiem raksta daudz izdomājumu. […] Īstenībā zinātnieks ir tāds pats cilvēks kā daudzi citi, dažādu profesiju pārstāvji. Zinātniekam tāpat kā jebkuram citam izcilam sava aroda meistaram jābūt talantīgam, fanātiski jāstrādā, atsakoties no daudz kā tāda, kas vairumam cilvēku ir galvenais dzīves saturs [...] Jānis Lūsis bija ne tikai liels zinātnieks, bet arī lielisks cilvēks, kas šīs īpašības saglabāja pat visnelabvēlīgākajos apstākļos. Arī tādēļ viņš mums ir jāatceras.” (J. Raipulis)
Par Jāni Arnoldu Lūsi
Jānis Arnolds Lūsis dzimis 1897. gadā, Ķoņu ciema “Kalniņos”, zemnieku ģimenē. Lai gan dzimšanas apliecībā, kas apskatāma muzejā, rakstīts 23. novembris, jāņem vērā pāreja no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru - mūsdienu kalendārajā izpratnē Jāņa Lūša dzimšanas diena svinama 5. decembrī.
1906. gadā Jānis Lūsis sāka mācīties Ķoņu trīsgadīgajā pagasta skolā, bet 1909. gadā pēc pagastskolas beigšanas mācības turpināja Rūjienas evanģēliski luterāniskajā draudzes skolā, kur dzīvoja visu mācību nedēļu un mājas devās tikai nedēļas nogalēs. Tieši šajā skolā aizsākās Jāņa Lūša ilggadējā draudzība ar Teni Liepiņu, kam par apliecinājumu kalpo arī abu draugu sarakste. Abi vēlākie zoologi turpināja izglītoties Valkas reālskolā, kur Jānis Lūsis iestājās 1912. gada rudenī. Valkas reālskolas mācību laiku spilgti ietekmē arī Pirmais pasaules karš, bet par spīti grūtajiem apstākļiem, Jānis Lūsis 1916. gada 30. maijā saņem atestātu par Valkas reālskolas beigšanu (arī pieejamas LU Muzeja krājumā).
Tūdaļ pēc atestāta iegūšanas, nokārtojot eksāmenu latīņu valodā, Jānis Arnolds Lūsis iesniedza dokumentus Petrogradas universitātē un kļuva par Ķeizariskās Petrogradas universitātes, Fizikas un matemātikas fakultātes, Bioloģijas nodaļas studentu. Tāpat kā pirms tam, Valkā, Jānis Lūsis dzīvo kopā ar savu bērnības draugu Teni Liepiņu, kurš arī bija uzsācis mācības tajā pašā universitātē. Tolaik Petrogradas universitāte tika uzlūkota par labāko augstāko mācību iestādi Krievijā, tajā strādāja labākie Krievijas zinātnieki, piemēram, J. Filipčenko, V. Šimkēvičs, V. Dogels u.c. Profesora V. Komarova ietekmē Jānis Lūsis sākumā pievērsās botānikai, bet drīz vien viņa interesi sāka piesaistīti eksperimentālā zooloģija un ģenētika, kas tā arī palika visu Jāņa Arnolda Lūša turpmāko dzīvi. Profesors J. Filipčenko bija ģenētikas pasniegšanas priekšgājējs Krievijā un viņa dibinātā katedra bija pirmā Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedra Krievijā, arī Jānis Lūsis piedalījies tās organizēšanā.
Jāņa Lūša studijas Petrogradā ietekmēja 1917. gada revolūcija un pēcrevolūcijas laiks. Piemēram, bija grūtības sevi nodrošināt ar pārtiku un apģērbu, tādēļ Jānis Lūsis iesaistījās Strādnieku un zemnieku inspekcijas pārtikas komisijas darbā, cenšoties novērst pārtikas produktu izsaimniekošanu un slēpšanu, kas esot bijis diezgan smags un bīstams darbs. Šī darba pienākumi un apraksts ir sīkāk aprakstīti muzeja krājumā apskatāmajā pārtikas komisijas darba apliecībā. Šajā darbā Jānis Lūsis nostrādāja četrus gadus, līdz radās iespēja pāriet darbā, kas bija saistīts ar viņa zinātniskajām interesēm un izglītību.
Divdesmito gadu pirmajā pusē Jāņa Lūša interešu loks bija ļoti plašs. Viens no pirmajiem pētījumiem bija planāriju reģenerācijas un transplantācijas norises. Vēl viena tēma, kas aizrāva jauno zinātnieku bija eigēnika. Pētījumu rezultāti tika apkopoti 1924. gadā, divos Petrogradas universitātes publicētajos rakstos. Arī vēlākos gados, pēc atgriešanās Latvijā, Jānis Lūsis veicis planāriju reģenerācijas pētījumus, taču pētījumu rezultāti netika publicēti un nebija pieejami plašākai auditorijai (novērojumu piezīmes planāriju pētniecībā arī ir apskatāmas LU Muzeja krājumā). Jānis Lūsis veicis arī pētījumus par laputu un dafniju mainību ārējo apstākļu ietekmē.
1921. gadā pēc profesora J. Filipčenko uzaicinājuma Jānis Lūsis sāka strādāt par zinātnisko līdzstrādnieku PSRS Zinātņu akadēmijas Ražošanas spēku komisijas Cilvēka iedzimtības pētīšanas birojā, kas vēlāk pārtapa par PSRS ZA Ģenētikas institūtu, kurā Jānis Lūsis turpināja strādāt līdz pat 1941. gadam. No 1926. gada, Jānis Lūsis piedalās šīs komisijas organizētajās ekspedīcijās pa dažādām Vidusāzijas republikām – Kazahiju. Kirgīziju, Turkmēniju, Ziemeļkaukāzu, Dagestānu, Mongoliju, izpētot vietējo mājlopu šķirnes un izstrādājot to uzlabošanas plānu. No 1930. gada Jānis Lūsis kļūst par šo ekspedīciju zinātnisko vadītāju, kas ilgst līdz pat 1935. gadam. Šajās ekspedīcijās iegūtais materiāls apkopots vairākās monogrāfijās, zinātniskajos darbos un dokumentēts fotogrāfijās. LU Muzeja krājumā glabājas arī unikālas stereofotogrāfijas no 1928. un 1929. gada ekspedīcijām.
1923. gadā Jānis Lūsis pabeidza Petrogradas universitāti un tika atstāts darbā Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedrā. 1926. gadā, Pēterhofas dabas pētniecības institūtā, ģenētiķa Feodosija Dobžanska ietekmē, Jānis Lūsis uzsāka arī divpunktu mārīšu populāciju un ģenētikas pētījumus. Tieši mārītes kļuva par Jāņa Lūša dzīves galveno izpētes objektu. Pirmie pētījumu rezultāti par mārīšu zīmējumu iedzimšanu tiek publicēti jau 1928. gadā.
Liels Jāņa Lūša sasniegums bija arī jaunas aitu šķirnes izveidošana Kirgīzijas un Kazahijas rajonos. Pēc zinātnieka ierosinājuma un viņa tiešā vadībā 30. gados uzsāka savvaļas aitu – arharu krustošana ar kurdjuka un smalkvilnas merino aitām. Rezultātā 1950. gadā tika aprobēta jauna, liela auguma smalkvilnas aitu šķirne – arharamerīna (arharo – merino), bet Jānis Lūsis netika norādīts šķirnes autoru sarakstā. Vairākas jaunizveidotās šķirnes aitu fotogrāfijas apskatāmas LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās.
No 1930. gada līdz 1932. gadam Jānis Arnolds Lūsis paralēli strādāja Vissavienības lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas Lopkopības institūtā par cūku selekcijas sektora vadītāju, pētot iezīmju pārmantojamību. No 1941. - 1942. gadam bijis vecākais zinātniskais līdzstrādnieks PSRS Zinātņu akadēmijas Zooloģijas institūtā, bet no 1942. - 1948. gadam strādājis A. N. Severcova Evolucionārās morfoloģijas institūtā. Kā konsultants ģenētikas jautājumos, Jānis Lūsis darbojās arī Zirgkopības institūtā Maskavā, Aitkopības institūtā Ziemeļkaukāzā, PSRS ZA Eksperimentālās zooloģijas institūtā Alma-Atā.
Paralēli zinātniskajam darbam Jānis Lūsis veicis arī ievērojamu pedagoģisko darbu Ļeņingradas Valsts universitātes Ģenētikas un eksperimentālās zooloģijas katedrā, Ļeņingradas Zootehniskajā institūtā, vadot Mājdzīvnieku ģenētikas un audzēšanas katedru un lasot lekcijas ģenētikā, 1935. gadā saņemot profesora titulu.
1948. gadā valdība aizliedza ģenētiskos pētījumus PSRS un 1949. gadā Jānis Lūsis atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē par pasniedzēju, bet 1951. gadā kļūst par Zooloģijas katedras vadītāju. Pateicoties viņa iniciatīvai, kā arī toreizējās fakultātes dekānes doc. Ritas Eglītes un Latvijas Valsts universitātes rektora prof. Jāņa Jurgena pūlēm, kā Zooloģijas katedras struktūrvienība tika izveidots Zooloģijas muzejs. 1964. gadā, kad Padomju Savienībā ģenētiku atkal legalizēja, J. Lūsis sāka organizēt arī ģenētikas pasniegšanu Bioloģijas fakultātē. 1966. gadā pēc Jāņa Lūša ierosinājuma Zooloģijas katedru pārdēvē par Zooloģijas un ģenētikas katedru. 1967. gadā Jānis Lūsis nodibina Latvijas N. Vavilova Ģenētiķu un selekcionāru biedrību, kļūstot par tās prezidentu. Jānis Lūsis 1971. gadā atstāj darbu Zooloģijas un ģenētikas katedrā, bet 1976. gadā beidz vadīt Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrību. Savā 80. dzimšanas dienas un 50. zinātniskā un pedagoģiskā darba jubilejā (šīs svinības iemūžinātas fotogrāfijās un albumā, kas arī apskatāmi LU Muzeja krājumā), Jānis Lūsis nolasa referātu “ Adalia bipunctata mutēšanās biežums dabā”. Jānis Arnolds Lūsis miris 1979. gada 10. augustā.
Papildus informācija:
Profesora Jāņa Arnolda Lūša cepure
Zooloģijas muzeja 100 gadu jubileja
Izmantotie materiāli:
LU Muzeja Zooloģijas kolekcijas krājums, apakškolekcija – Jāņa Lūša mantojums
J. Raipulis. “Jānis Lūsis. Ģenētikas atklājumu un pretrunu virpulī”. Rīga, 2001
Saruna ar profesoru Jēkabu Raipuli.
“Zooloģijas muzeja raksti 3”. Rīga, 1968.
