Academic CentreZiņa
Atrasties sabiedrībā bez cepures vai kādas citas galvas segas, mūsu civilizācijas vēsturē ir salīdzinoši jauns fenomens. Gadsimtiem ilgi cepure kalpojusi gan aizsardzībai, gan arī demonstrējusi tās valkātāju statusu sabiedrībā. Cepure signalizēja par tās īpašnieka gaumi, nolūkiem, pieticību vai turību, un pat ziņoja par ieņemamo amatu. Cepures tika valkātas, lai iederētos un arī, lai izceltos, tādēļ apzinot cepuru raibo un nozīmīgo vēsturi, varam pārsteigumā ieplest acis, kā esam nonākuši līdz tam, ka ārpus atsevišķu formas tērpu un baznīcu prasībām, mūsdienās cepures galvenokārt tiek valkātas, vai nu, lai paslēptos no nevēlamajiem laika apstākļiem, vai, retos gadījumos, kļūtu “stilīgi”. Cepures vairs netiek paceltas pieklājīgi sasveicinoties vai mestas zemē, kādu izaicinot uz cīņu. Tādēļ lielākā daļa cepuru vairs dzīvo tikai sakāmvārdos “pacelt cepuri un aiziet”, “skatīt vīru pēc cepures”, “dzīvo, cepuri kuldams”, “cepuri nost”, kā arī muzeju kolekcijās.
Latvijas Universitātes (LU) Muzejs nav izņēmums – muzeja Zooloģijas kolekcijās atrodama profesora, ģenētiķa un zoologa Jāņa Arnolda Lūša (1897 – 1979) cepure.
Starp Jāņa Lūša ievāktajiem zooloģiskajiem materiāliem un personīgajām lietām – pētījumu piezīmēm, mācību materiāliem, vēstulēm, ielūgumiem, zinātnisko novērojumu pierakstiem un darba instrumentiem, fotogrāfijām un albumiem, uzmanību piesaista tieši viņa cepure. Kādreiz zaļā filca cepure īstenībā ir pati personīgākā lieta no visa Jāņa Lūša mantojuma - laika gaitā cepure ieņēmusi tās valkātāja galvas formu, vienlaikus sevī glabājot pašas unikālākās personības iezīmes – matu fragmentus, ādas šūnas un sviedru zīmējumus. Gluži kā kartē, uz cepures lasāmi valkātāja dzīves laikā piekoptie paradumi - kā cepure uzlikta un noņemta, kā valkāta. Arī pati cepure par sevi atstāj ļoti mīlētas un valkātas cepures iespaidu - to apliecina vairākas fotogrāfijas, kurās zoologs Jānis Lūsis redzams ar šo cepuri galvā. Lai gan laika gaitā Jāņa Lūša garderobē bijusi vairāk nekā viena cepure, kas arī redzams LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās atrodamajās fotogrāfijās, šī ir viena no platmalēm, kas figurē viņa dzīves brieduma gados un aicina paskatīties, kāda ir pašas cepures identitāte un stāsts.
Platmales jeb hūtes (angļu val. “fedora hat”) galvenās pazīmes ir vidēji platas cepures malas un kroņa daļa, kas apņemta ar auduma lenti un reljefā formētu augšdaļu. Tās pirmsākumi ir meklējami 19.gs. beigās un sākotnēji šis cepures veids bijis sieviešu garderobes aksesuārs, it īpaši sufražistu vidū. Taču pēc 1924. gada, kad Anglijas karalis Edvards sāka valkāt šādu cepuri, tā ieguva popularitāti arī vīriešu garderobē, aizvietojot pirms tam rietumu sabiedrībā dominējošos cepuru stilus – katliņu, cilindru un cepures ar nagu (“naģenes”). Šis cepures veids Rietumeiropā kļuva īpaši atzīts 1940. – 1950. gados, jo fedoras tipa cepures popularitāti ietekmēja arī kino (film noir) un Frenka Sinatras (Frank Sinatra) slavas gājiens. 1960. gados vīriešu platmales malas kļuva mazliet šaurākas, bet 1980. gados filca platmales aktualitāti iedzīvināja Indiana Džonss (Indiana Jones) ekranizējums, kas cepurei piedēvēja piedzīvojumu kāra un pieredzes bagāta cilvēka tēlu. Vēlāk, pateicoties vairāku citu slavenību ietekmei, filca platmale tā arī neizgāja no modes pavisam un šodien ir kļuvusi par īstu cepuru klasiku.
Šī, Jāņa Lūša cepure, ir tipisks filca platmales paraugs ar kādreiz rūpīgi izstrādātām detaļām. Kaut arī cepure aktīvi valkāta, par ko liecina arī nolietojuma pēdas (traipi, izbalējusi krāsa un fragmentāri saglabājušies dekoratīvie elementi), tās iekšpusē joprojām saglabājusies daļa birkas un pabalējis fabrikas logo, kas ļauj mums noprast, ka cepure ražota tepat Latvijas teritorijā. Padomju gados, kad Jāņa Lūša cepure bijusi pirkta un valkāta, Latvijā darbojās vairākas cepuru fabrikas, viena no zināmākajām ir “Rīgas filcs”, bet pastāvēja arī vairāki citi cepuru darināšanas arteļi. Pētot cepurē atrodamo firmas logo, noskaidrojās, ka Jāņa Lūša cepure ražota fabrikā “Rīgas cepures”, 1950. gadu sākumā. Par piederību šim laika posmam liecina arī tobrīd aktuālais platmales malu platums. Tāpat kā Rietumeiropā, arī PSRS vīriešu filca platmales popularitāte strauji auga pēc Otrā pasaules kara - cepure piedāvāja kompromisu starp iziešanu sabiedrībā pilnīgi bez cepures un pārējiem, formālākiem cepures veidiem. Filca platmales galvenokārt valkāja pie pēcpusdienas uzvalka vai ikdienā, par ko liecina arī tā laika modes žurnāli un pats Jānis Lūsis. LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājumā esošajās fotogrāfijās, Jānis Lūsis savos brieduma gados gandrīz vienmēr redzams uzvalkā vai uzvalka kreklā – pat lauka praksēs un sēžot zirgam mugurā. Cepure Jānim Lūsim visticamāk bijusi koptēla papildināšanas nolūkos, turpinot sabiedrībā ierastās tradīcijas un, lai aizsargātos no saules un citiem laika apstākļiem, dodoties ekspedīcijās. Zinot Jāņa Lūša darbīgo dzīves gājumu un platmales raibo vēsturi, šajā gadījumā varam droši “skatīt vīru pēc cepures”.
Profesors, ģenētiķis un zoologs Jānis Arnolds Lūsis (1897 – 1979) Latvijas Valsts universitātes (LVU) Bioloģijas fakultātes Zooloģijas katedrā sāka strādāt 1949. gadā. 1964. gadā, kad Padomju Savienībā ģenētiku legalizēja, J. Lūsis sāka organizēt ģenētikas pasniegšanu Bioloģijas fakultātē. Pateicoties viņa iniciatīvai, kā arī toreizējās fakultātes dekānes doc. Ritas Eglītes un LVU rektora prof. Jāņa Jurgena pūlēm, kā Zooloģijas katedras struktūrvienība tika izveidots Zooloģijas muzejs. Tad sākās darbs pie pastāvīgās ekspozīcijas izveides, kas 1969. gada 8. februārī tika svinīgi atklāta. Jānis Lūsis bija Zooloģijas katedras vadītājs līdz 1972. gadam un savā profesionālajā darbībā pievērsies mājdzīvnieku selekcijas pētījumiem Vidusāzijā, mārīšu ģenētikai kā arī pētījumiem par savvaļas kalnu aitu, argalu krustošanu ar smalkvilnas aitām. J. Lūša vārdā ir nosaukta veltņtārpu suga Philometroides lusiana un gamazīnērču suga Hypoastis lusisi.
Jāņa Lūša atstātais mantojums LU Muzeja krājumā mērāms vairākos simtos vienību. Ar to tuvāk iespējams iepazīties Zooloģijas kolekcijās, iepriekš piesakot apmeklējumu pa tel. 67034013 vai elektroniski.
Paldies Renātei Bergmanei – Dancītei, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Apģērbu, apģērbu piederumu un aksesuāru kolekcijas krājuma glabātājai par konsultāciju priekšmeta izpētē.
Izmantotie materiāli:
Notikumi. Rudzītis, M. Dzimis Jānis Arnolds Lūsis. LU Muzejs, 2020. 5.decembris.
Wikipedia.org – Jānis Lūsis (zoologs)
Е. П. Раипулис. Я.Я. Лусис. Жизнь и научная дейтельность. Zinātne, Rīga, 1985.
Lucy Adlington. Stitches in time. Random House Books, London, 2015.
Clair Hughes. Hats. Bloomsbury Publishing, London, 2017.
Jēkabs Raipulis. Jānis Lūsis. Ģenētikas atklājumu un pretrunu virpulī. Vērmaņparks, Rīga, 2001.
Saruna ar apģērbu vēsturnieci Ligitu Kalniņu
Sarakste ar Renāti Bergmani – Dancīti, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, apģērbu, apģērbu piederumu un aksesuāru kolekcijas krājuma glabātāju
