Asoc. prof. L. Civjāne: (Ne)salīdzināmā COVID-19 statistika

Inkubācijas periods un nezināmā slimības gaita
Sāksim ar inkubācijas periodu – ko tas nozīmē? Jau visiem ir kļuvis skaidrs, ka slimība ne vienmēr parādās uzreiz: pēc inficēšanas cilvēks var vispār nezināt, ka viņš ir inficēts. Viņam nav nekādas fiziskā stāvokļa izmaiņas: ir normāla temperatūra, viņš neklepo, viņam nav iesnu vai citu saaukstēšanas simptomu. Tāds periods, kad cilvēks jau ir slims, bet ne viņš pats, ne viņa apkārtējie par to nezina, tiek saukts par inkubācijas periodu un var ilgt no divām līdz 14 dienām (ir zināmi gadījumi, kad simptomi parādījušies pat pēc 27 dienām). Inkubācijas periodā cilvēks jau var inficēt citus cilvēkus. Vēl vairāk: daži pētījumi parāda, ka līdz 80% no cilvēkiem, kuriem ir SARS-CoV-2 vīruss (tā sauc koronovīrusu, kurš izraisa COVID-19 slimību) tā arī neuzzinās, ka viņi slimoja ar COVID-19, jo slimība būs bezsimptomātiska visu laiku. Bet viņi visu slimības laiku varēs inficēt citus, tajā skaitā cilvēkus, kuriem slimība ir bīstama: vecus ļaudis vai cilvēkus ar citām hroniskām slimībām (piem., cukura diabētu vai sirds slimībām).

Slimo cilvēku skaits
Visur ziņo, cik jaunu saslimušo cilvēku ir reģistrēti diennaktī katrā valstī (piem., Džona Hopkinsa universitātes saitē Worldometers.info). Problēma ir, ka mēs nevaram to zināt precīzi, jo, kā jau runājām, daļa no cilvēkiem vai nu vēl nezina, ka ir slimi, vai vispār arī par to nekad nezinās. Pie tam, visās valstīs analīzes tiek ņemtas tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir slimības simptomi. Ir jāsaprot, ka katrā valstī ir savi parametri, balsoties uz kuriem cilvēkus nosūta uz analīzēm. Kritēriji var būt vieglāki (teiksim, visi, kuri domā, ka viņiem var būt slimība – kontaktu ar ārzemju rezidentiem vai pašsajūtas dēļ) vai stingrāki (tikai slimnieki, kuriem ārsts pēc pārbaudes nozīmēja analīžu veikšanu). Jebkuri aprēķini, kuri balstīsies uz šajā veidā noteiktu slimnieku skaitu, būs nepareizi, jo neņems vērā cilvēkus inkubācijas periodā vai tos, kuri par savu slimību nezina. Jauno saslimušo skaitu iespaido arī tas, cik kopumā valstī veic analīzes? Jo mazāk analīzes ir veiktas, jo mazāk inficētu cilvēku būs atklāti (pārspīlējot: ja neveikt analīzes vispār, tad neatradīs nevienu slimnieku, bet tas taču nenozīmē, ka slimu cilvēku valstī nav). Ir arī analīzes, kuras veic ne priekš jauno saslimušo novērtējumu, bet lai pārbaudītu, ka cilvēks ir izveseļojies. Cilvēks skaitās vesels, ja viņam ir divas pēc kārtas negatīvas analīzes – tas nozīmē, ka slimie cilvēki ir testēti vairākas reizes, lai novērtēt viņu esošo veselības stāvokli. Tas, savukārt, nozīmē, ka nevar zināt, cik tieši analīzes tika veiktas, lai identificētu jaunus saslimušos. Vienīgais veids, kā var īsti zināt, cik procenti no visiem valsts iedzīvotājiem ir slimi, ir veikt pētījumu uz nejaušas cilvēku izlases – veikt analīzes lielai cilvēku grupai, neskatoties uz to, vai tiem ir vai nav iepriekšējie kontakti vai slimības pazīmes. To tieši plāno tagad veikt Igaunija katru nedēļu veicot testus 2000 cilvēkiem.

Mirstība
Šķiet, ka mirušo cilvēku skaits ir objektīvs parametrs, ar kuru varētu salīdzināt situāciju dažādās valstīs. Mirstību jāskatās ņemot vērā kopējo slimo cilvēku skaitu valstī, lai zinātu, cik slimība ir letāla. Bet šeit atkal sākās problēmas. Pirmkārt, par daļu no slimības gadījumiem nav un nekad nebūs vispār zināms, jo ir taču inkubācijas periods. Zviedru pētnieki ierosināja mirušo skaitu šodien skatīties pret to slimo cilvēku skaitu, kuri bija definēti pirms divām nedēļām (ņemot vērā iespējamu inkubācijas periodu). Tad mirstības mērījums palielināsies, jo dalām mirušo skaitu uz mazāko slimo cilvēku skaitu (slimu cilvēku skaits katru dienu palielinās), bet būs vairāk precīzs.

Otrkārt, nav skaidrības ar mirušo skaitu: paies pāris dienas, līdz būs zināms, vai cilvēks nomira tieši no COVID-19: dažās valstīs vajadzīgs ārsta izsniegts mirstības sertifikāts vai patologa novērtējums. Dažreiz tās procedūras aizņem pat līdz četrām dienām. Tādejādi pilnīgi nav skaidrs, kādu mirušo skaitu būtu pareizi izmantot rēķinos – šodienas vai pirms pāris dienām? 

Un trešais: vai cilvēki, kuri nomira no citu slimību sarežģījumiem (piem., diabēta vai sirds slimības) kuri veidojās COVID-19 rezultātā, ir pieskaitīti pie tiem, kuri nomira no COVID-19, vai pie tiem, kuri nomira no diabēta/ sirds slimības? Vai visiem, kuri nokļuva slimnīcās ar hronisku slimību pasliktināšanos, ir veikti koronavīrusa testi? Vai cilvēki, kuri nomirst mājās, ir pēc tam pārbaudīti uz SARS-CoV-2 vīrusu (ja nē, tad tie var nomirt no COVID-19, bet par to nekad nebūs zināms)? Vai pie COVID-19 upuriem ir pieskaitīti tikai un vienīgi tie, kuriem iepriekš bija pozitīvais tests, un tad viņi mira no tās slimības? Šis aspekts arī atšķiras starp valstīm.

Pie tam, vēl jāskatās uz katras valsts veco ļaužu proporciju, citu slimību proporciju u. tml., jo tie visi ir COVID-19 slimības riska faktori. Tādejādi, ja pat mēģināsim skaitīt mirušo skaitu uz vienu miljonu valsts iedzīvotāju, tas arī nebūs precīzi, un mirstības salīdzinājums starp valstīm izskatās neiespējams.

Kā zināt, ka tas nav kārtējais vīrus, bet tiešām problēma?
Vienīgais, ko var diezgan droši salīdzināt, ir situācija ar mirstību no visiem cēloņiem konkrētā valstī tagad un mirstība no visiem cēloņiem tajā pašā valstī tajā pašā nedēļā pirms gada vai pirms diviem (jo mirušo skaits var atšķirties pa gadalaikiem un pat pa nedēļām dažādu iemeslu dēļ). Ja veiksim tādu salīdzinājumu, aptuveni var zināt, vai COVID-19 palielina kopējo mirušo skaitu. Tas nedos iespēju salīdzināt situāciju starp valstīm, bet dos iespēju saprast, ka COVID-19 nav vēl viena parasta gripa. Pēc tādiem datiem var redzēt, piemērām, ka Ņujorka 2020. gada 14. nedēļā nomira aptuveni par 50% cilvēku vairāk, nekā 2019. gadā un par 28% vairāk nekā tajā pašā nedēļā gripas epidēmijas laikā 2018. gadā. Ziemeļitālijā mirušo skaits palielinājās par 14 962 gadījumiem salīdzinot ar tādu pašu periodu pagājušā gadā. Tas, ka tik īsā laikā ir tik straujš mirstības pieaugums, liecina, ka pandēmija nebija izziņota velti, un tiešām ir jābūt ļoti piesardzīgiem.

Kāda vēl ir problēma?
Vislielākā problēma ir veselības sistēmas kapacitāte. Cik smagi slimo slimnieku veselības sistēma var pieņemt? Tas, protams, arī atšķiras starp valstīm. Lai saprastu par ko ir stāsts, ir iespēja domāt par veselības sistēmu kā par vannu, kurā ir divi atsevišķi ūdenskrāni: viens no tiem visu laiku strādā pastāvīgā režīmā (tā ir kopēja mirstība valstī neatkarīgi no COVID-19), bet otrs lej ūdeni katru dienu citā apjomā – vienu dienu tikai pilienu, otro dienu – veselu spaini. Kad darbojas tikai pirmais ūdenskrāns, tad vanna nepārpildās, jo liekais ūdens paspēj aiztecēt. Kad pievienojas otrais ūdenskrāns, ja tas lies pārāk daudz ūdens, vanna var arī pārpildīties. Lai tas nenotiktu, maksimāli jātaisa otro krānu ciet. Tieši tas ir mērķis valstī ar izsludinātiem piesardzības pasākumiem.

Kādi var būt secinājumi?
Nav nekādas iespējas (un, godīgi sakot, arī vajadzības) salīdzināt COVID-19 saslimstību vai mirstību dažādās valstis – mums ir svarīga tikai situācija mūsu valstī un tās veselības sistēmas kapacitāte. Neviena valsts nevar galvot, ka viņas veselības sistēma ir pilnīgi gatava lielam pacientu skaitām, bet tas skaits ir iespējams, pat ja šodien tas tā neliekas (atceramies inkubācijas periodu). Viss, ko varam darīt, ir būt maksimāli piesardzīgi, lai neuzliktu mūsu veselības sistēmai pārāk lielus uzdevumus un nejauši nekļūtu par kāda cita cilvēka nāves iemeslu. Turēt sociālo distanci, retāk iziet no mājām, valkāt maskas publiskās vietās un mazgāt, mazgāt un mazgāt visu – gan rokas, gan sevi, gan pārtiku. Tā un tikai tā varēsim tikt galā ar vīrusu.

Neaizmirsīsim arī to, ka Latvijā aizvien ir nepietiekams epidemiologu skaits un ka viens no risinājumiem ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes jaunveidotā maģistra studiju programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika”**, kura jau šovasar uzņems pirmos studētgribētājus, kuru izglītības aktualitāte mūsdienu pasaulē tikai aug ar katru dienu.

* Autore Liliāna Civjāne (Lilian Tzivian) ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un jaunveidotās maģistra studiju programmas “Epidemioloģija un medicīniskā statistika” direktore, epidemioloģe ar vairāk nekā 25 gadu studiju, pētnieciskā darba pieredzi Izraēlā un Vācijā. Pētnieciskās intereses saistītas ar vides un sociālo epidemioloģiju.  

** Maģistrantūras studiju programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika” tapusi projekta “Starptautiski konkurētspējīgu un Latvijas tautsaimniecības attīstību veicinošu studiju programmu izveide Latvijas Universitātē” (projekta Nr.8.2.1.0/18/A/015) ietvaros. Projektā piedalās astoņas Latvijas Universitātes fakultātes un tiek izstrādātas septiņpadsmit jaunas studiju programmas.