Academic CentreZiņa
Ilze Elbere šobrīd studē Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultātes (BF) doktorantūrā un trešo gadu turpina saņemt mecenāta “Mikrotīkls” stipendiju doktorantūras studentiem eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā. Jauno zinātnieci raksturo augstas darba spējas, rūpība un apņēmība. Ne velti LU fonda mecenātu atbalstu saņēmusi septiņus gadus un turpina iedvesmot jaunos censoņus.
Uzsākot bioloģijas pamatstudijas 2012./2013. akadēmiskajā gadā, Ilze sevi pierādīja kā centīgu, mācībās spējīgu un sabiedriskajā dzīvē aktīvu LU pirmkursnieci un saņēma mecenāta SIA “Arčers” stipendiju “Ceļamaize”. Pēc tam divus gadus pēc kārtas, uzrādot izcilus sasniegumus, bijusi Kristapa Morberga stipendijas saņēmēja. Savukārt maģistrantūras studiju laikā saņemta Alfreda Raistera piemiņas stipendija, kas paredzēta topošajiem zinātniekiem, kuri jau zina, ko vēlas darīt. Visbeidzot, 2017./2018., 2018./2019. un 2019./2020. akadēmiskajā gadā godam iegūta mecenāta SIA “Mikrotīkls” stipendija un tiek turpināts nozīmīgs pētījums molekulārajā bioloģijā.
Vai jau ar pirmo stipendiju radās stipendiātiem tik pazīstamā atbildības sajūta?
Nedaudz, jo pirmajā kursā atbildības sajūta vēl tikai veidojās, jo biju tikko pēc vidusskolas. Man tā vairāk veidojās, kad, pateicoties stipendijai, varēju dzīvot patstāvīgi, nebija jāprasa palīdzība vecākiem. Tā bija laba sajūta, lai arī, protams, atzīme ir jānotur attiecīgajā līmenī un jābūt priekšzīmīgam studentam. Bet tas noteikti bija papildus motivators noturēt šo līmeni mācībās, kā arī piedalīties sabiedriskās aktivitātēs.
Kaut kādā mērā tā atbildības sajūta ir neatkarīga no stipendijas, jo man tas ir svarīgi pašai. Un darbojoties zinātnē, tā mazā daļa, ko es izdaru, ietekmē lielo pētījumu, tādēļ esmu atbildīga arī savu kolēģu priekšā. Studiju ziņā tā sajūta papildus rodas, jo zinu, ka, labi mācoties, arī nākamajā gadā varēšu pieteikties uz stipendiju. Protams, ja tu esi stipendiāts, tad LU fonda vārda nešana tālāk arī uzliek lielu atbildības sajūtu, un, salīdzinot ar citām stipendijām, vislielākā atbildība ir tieši pret mecenātu Mikrotīkls, jo finansējums ir iespaidīgs. Es to noteikti ļoti novērtēju, un man ir jāattaisno uzticība.
Kas šobrīd ir galvenais fokuss Tavā pētniecībā?
Šobrīd pētu cilvēka mikrobiomu, precīzāk, tieši zarnu mikrobiomu. Pētu, kādas baktērijas un citi mikroorganismi, jeb, kā paši to saucam, mošķi, dzīvo cilvēka zarnu traktā. Kā tie atšķiras dažādiem cilvēkiem, veseliem vai slimiem. Katram cilvēkam šie zarnu mikroorganismi ir kā vēl viens pirkstu nospiedums, jo nav divu cilvēku, kam būtu vienāds šis mikroorganismu sastāvs. Mēs visi dzīvojam ļoti unikāli, tādēļ arī šie mikroorganismi ir tik atšķirīgi, jo tie ir atkarīgi no ļoti daudziem faktoriem, piemēram, ēšanas paradumiem, lietotajiem medikamentiem, miega režīma un stresa. Mūsu zinātniskās grupas pētījumā vislielākais fokuss ir tieši uz 2.tipa cukura diabēta pacientiem un mēs pētām to, kā konkrēts medikaments, ko lieto cukura diabēta slimnieki, ietekmē šo zarnu mikrobiomu. Šis medikaments ir metformīns, tas ir ļoti plaši izmantots visā pasaulē. Šim medikamentam ir ļoti augsta efektivitāte, kā arī vairāki ļoti pozitīvi blakusefekti, piemēram, samazināts saslimšanas risks ar sirds un asinsvadu slimībām, potenciāla pretvēža iedarbība. Tai pat laikā vismaz 30% pacientu, kas lieto šo medikamentu, saskaras ar blaknēm, kas saistītas ar zarnu trakta darbību. Mūsu mērķis ir nākotnē spēt pārbaudīt cilvēkus, pirms viņi sāk lietot šo medikamentu, lai, vadoties pēc tā, kāds ir pacienta zarnu mikrobioms, varētu noteikt, vai konkrētajam cilvēkam medikaments izraisīs negatīvās blaknes.
Kurā brīdī saprati, ka vēlies kļūt par pētnieci un darboties akadēmiskajā vidē?
Manuprāt, pirmās idejas par to, ka tas varētu būt forši un man tas varētu patikt bija “Ēnu dienā”, kad 11.klasē “ēnoju” biologu Juri Šteinbergu, bet 12.klasē – Inesi Čakstiņu. Es arī zināju, ka negribēšu rutīnas darbu, kas ir viens no variantiem, kad izmācies par biologu un tad strādā diagnostikas laboratorijā. To es īsti negribēju, jo zinu, ka nevaru nosēdēt uz vietas, man vajag aktīvāku darbu. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc jau 1.kursā aizgāju praksē uz Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (BMC), jo daudzi ar praksi nesteidzās un par to domā tikai 2.kursā, kad jāraksta kursa darbs. Vēlējos saprast, vai man tas patīk un vai es kaut mazliet varu nosēdēt laboratorijā. Tajā brīdī lēnām sāku tur darboties, man bija interesanti, bija ļoti atsaucīgi kolēģi, kas mani apmācīja un radīja lielāku interesi. Gadās arī dienas, kad ir rutīnai līdzīgs darbs, kad, piemēram, konkrēta pētījuma ietvaros ir 100 vai vairāk paraugi, kas jāapstrādā pēc vienāda protokola. Tajā pat laikā, man ir iespēja līdzdarboties projektu rakstīšanā, lasīt lekcijas un pašai darboties ar studentiem, tāpēc visu laiku ir ļoti liela mainība, visu laiku lasu un mācos. Garlaicīgi nav!
Ja jau visu laiku ir jauna informācija un zinātniski raksti, vai maz sanāk paņemt atvaļinājumu? Tad taču ir risks daudz ko palaist garām!
Atvaļinājumu var paņemt, un to noteikti vajag! Vienīgi pēc tam ir kārtīgi jālasa, jāapgūst viss iekavētais. Arī atpūsties ir jāmāk, man liekas, ka zinātnē tas ir liels risks, jo ir tā milzīgā aizrautība un var gadīties aizmirst par sevi. Atpūsties ir arī ļoti nepieciešams, lai pēc tam varētu ķerties lietām klāt ar svaigu prātu, sanāk jau nogurt. Bieži vien labākās idejas rodas negaidītos brīžos, piemēram, atslābinoties pludmalē vai ejot dušā. Protams, atvaļinājumā jau tu nebeidz būt zinātnieks, tāpat tas visu laiku ir galvā.
Iepriekš minēji lekciju lasīšanu, pati arī lasi lekcijas?
Mazliet jā, es esmu palīdzējusi vadīt laboratorijas darbus 2.kursa studentiem Bioloģijas fakultātē, biju vadītāja diviem bakalaura darbiem pagājušajā mācību gadā. Kolēģi, kas ir doktori vai profesori un jau vada savus kursus fakultātē, ik pa laikam piedāvā mums, doktorantiem, lasīt lekcijas, ja mēs tobrīd darām kaut ko saistībā ar aktuālo tēmu. Pagājušajā semestrī vadīju vienu lekciju maģistrantiem, tagad pēc pāris nedēļām būs vēl viena citā kursā.
Vai redzi sevi nākotnē kā profesoru, pasniedzot studentiem augstskolā?
Tāds profesors, kas ir tikai universitātē – noteikti nē. Bet tāds, kas ir zinātnē un papildus tam lasa lekcijas, tāds jā, noteikti.
Kāda ir stipendiju loma Tavā dzīvē?
Būtiski ir tas, ka stipendija man palīdzēja uzsākt studijas uzreiz pēc vidusskolas. Domāju, ka ja man nebūtu izdevies saņemt stipendiju, es būtu gadu paņēmusi brīvu un pastrādājusi, lai iekrātu naudu patstāvīgai dzīvei, un kas to zina, kā tas būtu ietekmējis manu tālāko darbību. Šobrīd stipendija ir neatsverams atbalsts papildus izaugsmei, piemēram, lai varētu apmeklēt dažādus kursus, konferences.
Kāds ir Tavs novēlējums LU fondam un studentiem?
LU fondam novēlu turpināt iesākto un stiprināties kā savienojumam starp mecenātiem un studentiem. Fonda atbalsts ir ļoti svarīgs, it sevišķi gadījumos, kad studenti nezina, vai varēs studēt, ja viņiem nebūs šīs te stipendijas, viņiem nākas ņemt pārtraukumu, lai strādātu un piepelnītos, bet ne visi pēc tam atgriežas augstskolā. Stipendijas ir ļoti liela vērtība, varbūt vienam tas nozīmē iespēju mācīties un aizbraukt uz kādu konferenci, kādam atkal iespēju uzsākt patstāvīgu dzīvi.
Studentiem iesaku nenovērtēt sevi par zemu, noteikti pieteikties stipendijām, jo nav iespējams uzvarēt loterijā, ja neesi iegādājies loterijas biļeti. Dokumenti, kas jāaizpilda, lai pieteiktos stipendijai, nemaz nav tik traki. Piemēram, motivācijas vēstule reizēm palīdz pašam salikt visu pa plauktiņiem un saprast, uz ko tiecies. Mūsdienās mēs ļoti skrienam, ir jāpaspēj viena, otra un trešā lieta, bet mēs mēdzam neapstāties, lai apdomātu, kas ir sasniegts, kur tad skrienam un kas ir tie nākotnes mērķi.
