Pa latviešu pēdām Brazīlijā. Pirmā daļa.

Aplūkojot dažādas vēsturiskas norises, ir iespējams izdalīt trīs lielus izceļošanas viļņus. Pirmais ir 19. un 20. gadsimta mija, kuras laikā daudzi latvieši izvēlējās doties prom no Latvijas teritorijas (toreiz vēl Krievijas impērijas provinces) ekonomisku, kā arī politisku apsvērumu dēļ. Emigranti mājvietu atrada dažādās pasaules vietās, tostarp Lielbritānijā, Amerikā un Austrālijā – kā arī Brazīlijā. Senākā latviešu ieceļotāju kolonija šajā valstī 1890. gadā veidojās Riunovu (Rio Novo), kas sākotnēji tika veidota kā lauksaimnieku kolonija, pirms to savā pārziņā pārņēma ieceļojusī latviešu baptistu draudze. Kopumā vērtējot, Brazīlijā iebraukušie latvieši veidoja savas saimniecības, cita starpā audzējot arī kokvilnu, vistas un zīdtārpiņus.

Tiesa gan, vislielāko ievērību, šķiet, latviešu apziņā saistībā ar tautiešu izceļošanu uz Brazīliju ir ieguvis Vārpas stāsts. Vārpa bija – un joprojām ir – latviešu baptistu izceļotāju veidots ciemats São Paulo štatā aptuveni 500 km no štata galvaspilsētas. Ar kuģi, vilcienu un pēdējo posmu ar kājām aptuveni 2 tūkstoši latviešu turp veica 1922. un 1923. gadā. Daudziem ir zināms, ka daļa patiesības par notikumiem šajā izceļošanas posmā slēpjas arī Jūlija Lāča pretrunīgi vērtētajā romānā “Mūža meža maldi.” Šobrīd šķiet, ka nevar ne nosodīt, ne arī cildināt izvēli pamest visu iedzīvi Latvijā, lai dotos iekopt laukus praktiski tropu mūžameža vidū dziļi Brazīlijas iekšienē. To var darīt tikai tie, kas šo periodu paši ir piedzīvojuši.

Trešais lielākais latviešu izceļošanas vilnis uz Brazīliju ir norisinājies līdztekus izceļošanas viļņiem uz citām pasaules valstīm viena konkrēta 20. gadsimta notikuma iespaidā – 2. Pasaules kara laikā. Kamēr lielākā daļa izceļojušo devās uz Ameriku, Austrāliju, Kanādu, Vāciju un citām Rietumvalstīm, krietni mazāka daļa devās arī uz Dienvidameriku – Brazīliju, Argentīnu un Venecuēlu. Brazīlijā jaunie iebraucēji vai nu integrējās jau esošajās latviešu kopienās, vai veidoja savas diasporas kopas. Grūtības sagādāja arī valsts politika, kura pastiprināti veicināja imigrantu kopienu aktīvu integrēšanos portugāliski runājošajā sabiedrībā. Neskatoties uz to, latvieši atrada veidus, kā uzturēt dzīvas dažas no Latvijai svarīgām tradīcijām, piemēram, 18.novembra svinības.

Lai gan šajā rakstā īsi ir minēti trīs dažādi izceļošanas viļņi, ir jāpiezīmē, ka latvieši ir vienmēr izrādījuši interesi par šo tālo Dienvidamerikas zemi. Piemēram, Padomju Savienības laikā tas tika darīts ar vēstuļu palīdzību. Savukārt mūsdienās uz turieni no Latvijas dodas gan koru, gan dejotāju grupas, kā arī dažādu amatniecības profesiju pārstāvji – vai vienkārši ziņkārīgi ceļotāji – mācīties ko vairāk par to, kā mūsu tautiešiem šajā zemē klājas. Ir arī tādi, kas joprojām uz turieni pārceļas uz dzīvi.

Par to, kā tad klājas latviešiem Brazīlijā mūsdienās, arī stāstīšu nākamajā rakstā. Uz tikšanos!

Par autoru

Rakstu sērijas autors ir Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) kultūras un sociālās antropoloģijas students Toms Pāvils, kurš 2018./2019. studiju gadā ir viens no Kristapa Morberga stipendijas ieguvējiem. 2018. gada novembrī Toms devās uz Brazīliju, lai sava topošā bakalaura darba ietvaros vienā no tās latviešu kopienām pētītu etnisko identitāti, tostarp tradīcijas, valodu un ikdienas prakses. Iegūtā stipendija topošajam antropologam palīdzēja segt gan daļu no uzturēšanās izmaksām šajā valstī, gan sniedz arī lielu ieguldījumu iegūto datu analīzes procesā.