Nākamā pietura - Atēnas!

        Skola ir bezmaksas, piedevām, ar vienreizēju iespēju iegūt stipendiju, kas nav mazsvarīgs finansiālais atbalsts visai dārgajā Hellādā. Atšķirībā no līdzīgām vasaras skolām Grieķijā, tieši Atēnas uzrunāja, pirmkārt, ar to, ka tās ir Atēnas - daudz dinamiskāka, aizraujošāka un dažādāka vide, kur patieso Grieķijas seju var skatīt vaigs vaigā. Bez tam, ieteikums izvēlēties tieši Atēnu Universitātes rīkoto vasaras programmu pasniedzēju augstās profesionalitātes dēļ, arī nebija maznozīmīgs. Līdzko saņēmu apstiprinājuma vēstuli no programmas, gan par uzņemšanu programmā, gan stipendiju, es zināju - laiks smērēt ceļamaizes!

        Pirmdienas pēcpusdienā nokārtoju savas pēdējās semestra saistības ar fakultāti un visai spirdzinošā otrdienas rītā mani jau gaidīja lidojums. Principā, mani baidīja tikai divas lietas, ņemot vērā, ka devos uz pilnīgi svešu zemi - vai spēšu atrast tuvāko metro staciju, kā arī - vai neesmu saģērbies par biezu, jo, kamēr pie latviešiem salst pirksti, tikmēr pie grieķiem jāmeklē tuvākā palma zem kuras paglābties no dedzinošajiem saules stariem.

         Gadījās, ka dodos viens kā pirksts, līdz ar to viss brauciens bija viena pamatīga avantūra no sekundes, kad iesēdos lidmašīnas krēslā. Veiksmīgi ievācos iepriekš rezervētajā istabiņā, kas atradās vienā no "bīstamākajiem Atēnu nostūriem", respektīvi, centrā. Vismaz tā vēsta mūžam dzīvās vietējo un divu-dienu tūristu leģendas, kamēr manā raibajā Atēnu pieredzē tas pilnīgi neapstiprinājās.

          Tā kā Atēnās ierados jau gandrīz nedēļu pirms mācībām, bija gana laika, lai izpētītu, kurā imigrantu stūra veikaliņā arbūzs sulīgāks un kurā kafejnīcā tiropita nāk bonusā ledus kafijai. Dienu pirms mācībām un pirmā eksāmena, noorganizēju mazu programmas satikšanos, uz kuru ieradās 4 atsaucīgākās meitenes - poliete, ukrainiete, ungāriete un, kā vēlāk izrādījās, man netāla kaimiņiene - meitene no Horvātijas. Jau ar šo brīdi mūsu piecinieks saprata - pēc sešām mācību nedēļām mēs patiesi šķirsimies ar asarām acīs, kā filmās.

           Skola atradās vienā no tālākajiem Atēnu nostūriem (šoreiz bez ironijas). Katru dienu pavadot divas stundas studentu pārpildītā, pēc motoreļļas smakojošā pirmskara autobusiņā, vairs nekādi attālumi sabiedriskajā transportā pārsteigt nespēs. Mācības norisinājās speciāli šādām vasaras skolām paredzētā, nesen uzbūvētā iepelēkā ēkā, kas no iekšpuses mazliet gan atgādināja cietumu Zviedrijā, taču, respektējot grieķu centienus atstāt labu iespaidu uz ārvalstniekiem, centāmies par to publiski nejokot.

           Pirmās dienas eksāmens visus, aptuveni 200 studentus, sadalīja līmeņos un grupās. Veiksmīgā kārtā, mēs četri, no mūsu piecinieka, iekļuvām vienā grupā - B1(vita ena). Mācības notika visai brīvā formā, tikai un vienīgi grieķu valodā, līdz ar to, deviņos no rīta bieži vien nebija iespējams koncentrēties un klausīties valodā ar ātrumu 5,6 vārdi sekundē. Bet pie tā jāpierod, jo uz ielām valodas ātrums ir vēl mežonīgāks. Cenšoties turēt līdzi, lai neizskatītos pēc muļķīga tūrista, mežģās mēle un, pērkot autobusa biļeti, var gadīties palūgt restorānu pa eiro divdesmit. Bet, nevajag baidīties, grieķi novērtē, ja kāds runā viņu valodā. Vēl jo vairāk, ja angļu valoda reālajās, ne-tūristu Atēnās, ir tikpat reta parādība, kā portugāliešu Latvijā.

            Katru ceturtdienu norisinājās pa bezmaksas ekskursijai uz vietējām apskates vietām un muzejiem, kuru patiesi ir daudz. To skaitā, populārākā no visām - Akropole. Mācību beigās, visai oficiālā pasākumā Atēnu Universitātes centrālajā ēkā visi saņēmām savus sertifikātus, savukārt vakarā tikām uzaicināti neformālā, programmas organizētā ballītē uz kādas kafejnīcas jumta, kur vēl pēdējoreiz varēja uzmest skatu vienmēr tik pozitīvajām mācībspēku sejām, kā arī griezties ar viņiem kopīgā dejā.

              Principā, katra diena bija kā jauns internacionāls piedzīvojums, kas manī attīstīja pārliecību par savām spējām, savām valodas prasmēm, iemācīja saprast jebkādu nacionālo domāšanu, būt tolerantākam, kā arī lepoties ar to, ka esmu viens no tiem tik retajiem latviešiem, kas runā grieķiski un, kas centās nodrošināt, lai vismaz pa viena personai Ungārijā, Ukrainā, Polijā, Horvātijā, Gruzijā, Maķedonijā, Serbijā, Turcijā, Francijā, Spānijā un citur, tai skaitā, Grieķijā, zina, ka Latvija nav tas pats, kas Lietuva. Pāris ieteikumi tiem, kas vēl tikai plāno doties šajā vai līdzīgā programmā: vienkārši dodies un ļaujies pieredzei!

P.s. Un neaizmirsti paķert savu studentu apliecību no LU, lai pieredzes lidojumā nenoķerat problēmas ar sabiedriskā transporta kontrolieriem.